pagājušās nedēļas slinkošanu un bastošanu apkarošu un šodien braukšu uz skolu. jāmācās, jāmācās, jāmācās.
brīvdienas šonedēļ bija ļoti interesantas. 6dienu pavadīju laukos lasot kartupeļus, kas mani darīja neizsakāmi un dīvaini priecīgu (tā notiek, ja cilvēks ir ĻOTI noilgojies pēc darbs, ka katra darbība šķiet kā svētlaime). lauku darbos man vienmēr ir paticis prieks par rezultātu, ko ātri var just. ravējot paskaties atpakaļ un redzi cik skaisti izskatās jau izravētais. gūsti gandarījumu par padarīto.
pēc rāpošanas pa lauku aizbraukuši atpakaļ uz dzīvoklīti jutāmies nežēlīgi noguruši un tomēr enerģijas pilni, tāpēc kaut kas raustīja uz kādām darbībām. bijām jau nolēmuši, ka divatā apmeklēsim kreklus, kad zvanīja melnā un pied;av;aja braukt uz zabadaku. ne mirkli nešauboties piekritām. piecās minūtēs sataisijāmies un bijām gatavi braucēji. bet tas, ko tur dzirdējām pārspēja gaidīto. Bell orchestre no Kanādas bija fantastiski. mūzika bez vārdiem, bet ar sajūtām. elektriskā vijole, kontrabass, elektriskā kokle, bungas, trompete, ģitāra...
augstākā bauda ausīm.
Vakar gan visu dienu noslinkoju, tomēr pamanījos uzcept nežēlīgi garšīgas kartupeļu pankūkas.