domāju par to cik viegli cilvēki pazūd no dzīves, cik viegli ir pazaudēt kontaktus. īpaši, ja arī otrai personai nav nekādas vēlmes kaut ko labot. tad jādomā, ka varbūt nekad tas nav bijis īpaši svarīgs viņai, jo man bija, bet tagad ir patiešām vienalga. viņu ļoti maina cilvēki, kas ir apkārt. kad toreiz aizbraucu pie viņas (par to vēl arvien jūtos liela parādniece), man pagāja krietns laiks kamēr pieradu pie tā brīža viņas identitātes, pie pašreizējās nevaru. zinu, ka aiz muguras viņa ir runājusi visādas lietas, bet vienmēr piedevu, jo tas cilvēks man bija svarīgs un īpašs. visvairāk cilvēkos neciešu liekulību. gribētu būt lielāka egoiste un sākt vērtēt augstāk sevi, lai nepiedotu visiem jau pēc 5 minūtēm.