no mazās, naivās meitenītes palikušas pāri tikai retas drupačas. brutāla mātīte, kas azotē nēsā līdzi beisbola nūju, lai varētu ārdīties un bliezt, ja kaut kas nepatīk. par šādu bliezēju diemžēl kļūstu visai bieži un pats sliktākais, ka pret tuvākajiem. citās dienās, kad nūja kārtīgi noslēpta, esmu tīri jauka, pat varu būt tik mīļa kā murrājošs kaķēns, bet tie nadziņi, tie nadziņi.
nu nemāku es tā "izgriezt visas vīlītes uz āru" (engine teiciens) manas vīlītes pārāk stipri sašūtas un vaļību brīžos minimāli paplīst vaļā. pēc tādām reizēm pārņem svešāda sajūta, ka tā nebiju es, ka mana bezapziņa rīkojusies nesaskaņoti ar manu apziņu. brīvgaita. pēc tam mulsums, jo izteiktos vārdus nevar savākt atpakaļ savā kurvītī, tie tagad klaiņo nepieskatīti gaisā. tad seko sirdsapziņas pārmetumi par savu vājumu un beisbola nūja atkal tiek turēta rokas stiepiena attālumā, šoreiz jau kā līdzeklis pret savu iespējamo vaļsirdību.

varbūt tāpēc izvairos no pārāk daudzu cilvēku pielaišanas sev klāt. bruņas uz muguras, lai vajadzības gadījumā ir iespēja paslēpties, norobežoties. nesalaužamā distance.
atzīstos - esmu dīvaina bēgle, kāmītis ritenī.

lai arī man ir fantastiskas komunicēšanas spējas, tomēr tās ir vienreizējas, jo otrajā reizē es jau bēgu, laižos lapās, kā tāda zagle. esmu jau arī - apzogu pati sevi, nelaizdama klāt jaunus personāžus, iekūņodamās savā muciņā, kurā visas plaisas pazīstmas. zinu, ko no kā gaidīt un jaunus pārsteigumus nevajag.

brutāla mātīte, bailīgs trusis, pozitīvais puķu bērns vienā personā. pati nespēju kontrolēt savus šos bezapziņas stāvokļus, un nemitīgi viens nomaina otru mežonīgā ātrumā. tāpēc reizēm, kad iebliežu, jau pēc 10 min spuras atkal lejā un maija saulītes smaids uz lūpām. šī nepastāvība ir ļoti nogurdinoša, ne tikai man, bet ārī apkārtējiem.