izskatās, ka es vakar (vai šodien) esmu kādam sabojājusi vakaru (dienu), tikai man nesaka. īsti taisnīgi jau nav, jo es gan parasti saņemos un pasaku. un nav jau vienmēr tā, ka man ir taisnība. es jau arī varu kļūdīties un, ja neviens man to nepasaka, es tā arī turpinu dzīvot (ne)laimīgos maldos. arī tad, ja esmu izdarījusi kaut kādu kļūdainu pieņēmumu attiecībā uz draugiem - tad taču it īpaši vajag pateikt. bet nekā.
kāpēc Tu nedod man iespēju laboties, atvērt acis? tikai klusē un novērsies...
laikam jau esmu smuki uzkritusi Tev uz nerviem. tad pasaki, lūdzu...