Savāds sapnis.
No rīta pamostos kaut kādā mājā, sāku pētīt apkārtni, jo nav nemazākās jausmas, kur atrodos. Stāvu pie citas istabas durvīm, tās atverās un parādās maza meitenīte, noliecos un sniedzu viņai roku, saku:"Iepazīsimies? Mani sauc Agnese, kā Tevi?" Viņa pakarata galvu:"Vēl nē." Dodas ārā, manuprāt uz terasi, es viņai sekoju. Atveru terases durvis un panikā nokrītu gar zemi, saķeru ar rokām galvu, jo ieraugu plašu upi, kurā viens pie otra sagāzti uz sāniem daudz lielu kuģu, tiltu, torņu (arī eifeli), kaut kur tālumā paspēju ieraudzīt vienu neapgāztu baltu kuģi. Meitēns iesmejās:"Nu, ko Tu spiedz! Viss beidzot ir tā, kā tam jābūt - ir tikai uzvarētāji." Viņa uzlec uz kāda apgāztā kuģa, es cenšos aiz masta gala pacelt kādu mazāku burulaivu, bet tā vienkārši apmet kūleni ūdeni, un atkal nogāžas uz sāniem. Prasu:"Kā?" Bērns iesmejās:"Aiz otra gala!" Domāju - aiz kāda otra gala, neko nesaprotu. "Aiz otra gala!" Pagriežu laivu ar dibenu virs ūdens, un tā beidzot nekrīt. Pēkšņi pienāk meitēns, jautāju:"Kas to visu izdarīja?" Viņa atbild:"Tu un es." Skatos uz šo industrializācijas kapsētu, bet tad pamodos, izbijusies un derebēdama.

krāsainākai pirmdienai

Latvieši mācamies! Ja nav, tad uztaisam paši savus viļņus un aiziet!!

http://www.youtube.com/watch?v=QJSTD_MQZzw&eurl=http://www.spoki.lv/2008/04/19/serfojam.html

attiecības bez savstarpējas uzticības? diez vai! manuprāt, tas ir kaut kas mokošs, nepastāvīgs un pat gribētos teikt, ka neīsts. žēl, ka cilvēki viens otru tādā veidā moka un neatkāpjas ne mirkli, ne jau tāpēc, ka nevar izturēt atšķirtību, bet gan tāpēc, ka neuzticās. sargsuņi.
 ir tik jauki, ja attiecībās cilvēki spēj dzīvot un izklaidēties kopā, gan bez satraukuma un greizsirdības, tomēr neapstāties savā attīstībā, nezaudēt savu "es", satikties ar draugiem.
 man patīk tā sajūta, kad katrs pavadam vakaru kaut kur citur, jo tā neieslīgstam rutīnā, kad sāk pietrūkt vai neinteresēt savstarpējās sarunas, neparādās jaunas lietas, ko otrs nezin, jo neizlaiž no būra.
    es neesmu greizsirdīga, jo nebaidos. un ne jau tāpēc, ka nemīlu viņu, bet gan tāpēc, ka zinu, ja otram nepietiek ar mani vienu, tad man viņu nevajag. neviena priekšā nekad nelīdīšu uz vēdera. neciešu vājos.

ātruma prieks
un apstāšanās sāpes - tā esmu es

katru rītu pirmais, kas atverās ir tvnet, tāpēc nevarētu teikt, ka rīti sākas pozitīvi. nobraukts, noslepkavots, pazudis, piekrāpis, par valsts naudu apēdis kūciņu, grasās streikot, inflācija, neapmierinātība, katastrofas...

diez pienāks kādreiz tāda diena, kad ziņas būs tikai pozitīvas, jo iepriekšējā dienā nekas briesmīgs vai amorāls nav noticis? vai cilvēki kādreiz sāks novērtēt dzīvi un dzīvot tā, lai sirdsapziņa būtu tīra, lai pietiktu ar putekļu slotiņu un nebūtu jāņem palīgā putekļusūcējs katru dienu?

dažiem cilvēkiem šķiet, ka viņi ir tik unikāli, vienreizēji un neatkārtojami!

prieks!

nu tā, atkal no manis speras ārā "jaukums". ka tik neiesperu!
bļā!

turu zobus iecirstus galdā, lai nelēkā, lai mute nevirinās un kliedziens paliek iekšā, skrien pa vēnām, artērijā, zarnām! tik neatlaid.
jauks radījums

no dusmām parādās grumbas ne tikai pierē, bet arī sirdī.

Laimi cilvēks napraksta, laimi izbauda.
Visvieglāk izteikties dusmās vai sāpēs. vārdi paši gāžās ārā, kā vulkāna izvirdums.

pietiek! domā pozitīvi!
vakardiena - izcili jauks vakars, garšīgs vistas šašliks un jauki cilvēki.
pie tā arī paliksim.