Savāds sapnis.
No rīta pamostos kaut kādā mājā, sāku pētīt apkārtni, jo nav nemazākās jausmas, kur atrodos. Stāvu pie citas istabas durvīm, tās atverās un parādās maza meitenīte, noliecos un sniedzu viņai roku, saku:"Iepazīsimies? Mani sauc Agnese, kā Tevi?" Viņa pakarata galvu:"Vēl nē." Dodas ārā, manuprāt uz terasi, es viņai sekoju. Atveru terases durvis un panikā nokrītu gar zemi, saķeru ar rokām galvu, jo ieraugu plašu upi, kurā viens pie otra sagāzti uz sāniem daudz lielu kuģu, tiltu, torņu (arī eifeli), kaut kur tālumā paspēju ieraudzīt vienu neapgāztu baltu kuģi. Meitēns iesmejās:"Nu, ko Tu spiedz! Viss beidzot ir tā, kā tam jābūt - ir tikai uzvarētāji." Viņa uzlec uz kāda apgāztā kuģa, es cenšos aiz masta gala pacelt kādu mazāku burulaivu, bet tā vienkārši apmet kūleni ūdeni, un atkal nogāžas uz sāniem. Prasu:"Kā?" Bērns iesmejās:"Aiz otra gala!" Domāju - aiz kāda otra gala, neko nesaprotu. "Aiz otra gala!" Pagriežu laivu ar dibenu virs ūdens, un tā beidzot nekrīt. Pēkšņi pienāk meitēns, jautāju:"Kas to visu izdarīja?" Viņa atbild:"Tu un es." Skatos uz šo industrializācijas kapsētu, bet tad pamodos, izbijusies un derebēdama.