Vakar bija ūber draņķīga diena, ja spētu, tad izdzēstu. Neaizgāju uz darbu, jo pa ceļam uz staciju autobusā sākās neizskaidrojama panika un es izlēcu ārā, tad ar kājām sāku doties uz māju pusi. kad jau daudz maz nomierinājos, piezvanīju uz darbu un pateicu, ka nebūšu. aizgāju mājās un, lai koncentrētu visu uzmanību kaut kam vienam, piesēdos pie 2000 gabaliņu puzles likšanas, ko bijām sākuši divas dienas atpakaļ. palīdzēja. pēc kāda laika ielīdu zem segas, jo visu pagājušo nakti tā arī nespēju aizmigt. pārāk intensīva domāšana. smadzenes no noguruma pulsēja. ilgi grozījos, bet izdevās aizmigt, taču nogulēju kādu pus stundu un atkal pamodos, sāku lasīt "Momo", tad atkal pa starpu iemigu... un tā tas turpinājās visu dienu ar iemigu, pamodos, iemigu, pamodos...
Vakarā saņēmos braukt uz augstskolu, jo sajutos vainīga, ka neesmu bijusi jau vārāk kā nedēļu, kaut gan biju apņēmusies apmeklēt cītīgi. Visas manas apņemšnās diemžēl pašai pie kājas. ilgojos pēc sava stiprā gribasspēka un spējas visu īstenot un ievērot.
Atpakaļceļā no skolas nokavēju vilcienu 21.20, tāpēc nācās gaidīt 22.20, laiks pagāja nemanot, jo vēl joprojām staigāju kā apdullusi. pēdējās desmit minūtes gaidīju vilcienu uz perona un turpināju lasīt Endes grāmatu, kad pēkšņi paskrēja garām kād puisis, kas cītigi paspēja mani nopētīt, un tad pēc kāda mirkļa satrūkos no jautājuma: "Iziesim ārā, man nepatīk vienam." Nesapratnē paskatījos uz viņu, to pašu skrienošo puiku, un viņš man sāka skaidrot, ka kaut kad sen atpakaļ esot braucis kopā ar draugu vilcienā, kas pazinis mani un ar ko esmu cītīgi runājusi. atcerējos faktu, bet toreiz ar šo subjektu nepārmiju ne vārda, un arī toreiz runāju negribīgi ar viņa draugu, jo nespēju ignorēt tādu vārīšanās mašīnu, man nācās izspļaut pāris frāzes 50 min garumā un visu laiku vērties ar ilgpilnu skatienu uz rokā turamo grāmatu.
"Vai Tu visu laiku lasi grāmatas?"
"Jā, man ļoti patīk lasīt, bez grāmatas jūtos kaila."
"Nē, nu, ja tu negribi varam nerunāt, nevēlos, lai tu domā, ka es tev uzmācos, tik nepatīk vienam, un toreiz nodomāju, ka tu tāda riktīgi forša un runīga. nu, pastāsti kaut ko!"
Domās kārtīgi lamājos. Tu pats atnāc iztraucē manu mieru un tagad lūdz, lai es tev - absolūti nepazīstamam cilvēkam - kaut ko pastāstu. ne jau es tev līdu virsū, un, ja vēlies, tad 'ņem un murmulē, man vienalga!
Ej ka tu ka... !! Man jau pietika ar buršanos caur Kanta "Tīrā prāta kritikas" specifiku un tagat tu!
Par laimi vilcienā iekāpa viņam kaut kāds pazīstamais, un es atmetu savu pieklājību - izvilku grāmatu un centos viņus ignorēt visu turpmāko ceļu. Pie Olaines viņi pārsēdās citur, atstādami savu izdzerto alus pudeli, nodomāju, ka tā tik un tā ir labāka kompānija par viņiem.
Par laimi šodien esmu atkal darbā un ir ļoti jauki, prieks visus satikt, un vēl lielāks prieks, ka viņiem tāpat. Man ir forši kolēģi!!