arī es vakar piedzīvoju savas uzticamās ūdenspīpītes bojāeju. kad pēc kolēģu tusiņa bijām ar lāsmiņu aizbraukušas pie viņas un grasijāmies taisīt pīpīti, es atverot vaļā somu un paņemot rokā pīpes kātu secināju, ka tas ir rūsas dēļ pārlūzis. nemetu plinti krūmos un domāju - ko gan manā vietā makgaivers darītu? tā kā pīpe nebija pavisam pārplīsisu, bet gan vēl ar mazu daļiņu turējās kopā, paņēmu plāksterus un aptinu kātu. uztaisīju pīpi un tā pat bija ļoti laba, ja vien neskaita pirmos pāris vilcienus, kur mutē savilku atlūzušos metāla gabaliņus.
vakars izvērtās superīgs. tik ļoti aizpļāpājāmies abas, ka pat nepamanījām, kā paskrēja laiks. secinājām, ka m iegam palikušas dažas stundiņas. salīdām gultā, bet tik un tā klačas sitās tālāk. rezultātā no rīta bija briesmīgi grūti piecelties.