es patiešām nesaprotu savu brāli - viņš ar savu draudzeni nu jau ir šķīries un atkal sagājis kopā kādas septiņas reizes. pirms trīs nedēļām viņš man apgalvoja, ka tā ir pēdējā reize, bet pagājušo nedēļ uzzināju, ka tā vis nav gan. Man viņu ir žēl, katru reizi nospēju noskatīties uz viņa bēdu pilno seju. īpaši jau, kad tas notika šajos Ziemassvētkos.
Kas liek cilvēkiem sevi un vienam otru tā mocīt? mīlestība vai atkarība? vai varbūt tās abas nav nošķiramas? dažreiz nākas atskārst, ka ir palikusi tikai atkarība vai pieradums.