13 Marts 2008 @ 10:35
 
Ausīs iebāztas austiņas, nevis neredzu, nedzirdu, nerunāju, bet tikai nedzirdu un nerunāju. Cilvēki kā zivis akvārijā plāta mutes un raujas katrs uz savu pusi, un ir pilnīgi vienalga cik pagrūdīs vai nogāzīs. Dzīvojam akvārijā, riņķveida kustība un nekāda attīstība. Vēl nesen ar kādu cilvēku strīdējos par to, ka nav iespējams izvēlēties, ka cilvēks nespēj neko izmainīt savā dzīvē, jo vai nu nepietiek līdzekļi, vai arī no viņa ir atkarīga kāda cita dzīve, ir nepārtraukta rinķveida kustība jeb rutīna- darbs- mājas- gulta- brīvdienās varbūt reizēm apciemo radiniekus, aizbrauc uz jūru vai kalnu (tas ir labākajā gadījumā, jo pārsvarā pavada pie televizora NENORMĀLA noguruma dēļ), divreiz gadā paņem atvaļinājumu, protams, tā kā vajag naudu ( kuru nav laika iztērēt) atvaļinājums biežāk paliek plāna veidā VARBŪT nākamgad, kad būs vairāk naudas, lai varētu ar ģimeni aizbraukt ceļojumā uz ārzemēm. Un tā dienu no dienas, gadu no gada, strādājam ar mērķi atļauties vairāk - saulainās nākotnes vārdā, kura nekad nepienāk, jo vienmēr vajag vairāk, tas nekas, ka nav laika ne ģimenei, ne atpūtai, ne nopelnītā augļu izbaudīšnai. Tevi aizmirst sieva/ vīrs, bērni pārstājuši skriet pie Tevis, lai pastāstītu, ko šodien jaunu iemācījušie, izdarījuši, jo TEV NEKAD NAV LAIKA, VIENMĒR ESI NOGURIS, JO RĪT JĀIET UZ DARBU. Attaisnojums- tu taču gribi riteni, tāpēc man ir jāstrādā. Tu esi mazs graudiņš dzirnavās, kuru maļ lielā sistēma, līdz sabirsti. Tev ienāk prātā doma par apstāšanos, bēgšanu, atkritēja pozīcijas ieņemšanu, bet tu to atmet, jo arī, lai aizlaistos ir vajadzīga nauda un tu sajūties atbildīgs par visiem apkārtesošajiem, turpini žēloties, dzert un smēķēt. Ar katru gadu tev sāk izdoties arvien sliktāk, līdz attopies, ka sieva/ vīrs pametis tevi vienu un, ja palaimējas tev nav jāpiedzīvo gadu ilgs šķiršanās process, kur uz paplātes tiek izlikta tava dzīve un tavas sliktās puses, lai bijušais partneris varētu atņemt tev visu, tiek dalīti jūsu bērni kā Amerikā konfektes helovīnā. Un tad tu bļauj: "PIEDRĀZT ŠO DZĪVI!", kaut gan viņa jau sen tevi DRĀŽ.
                Jā, kāds tad bija strīda iemesls toriez- es nepiekritu, ka cilvēks nevar neko mainīt, naivums tomēr vēl saglabājies. Tagad vairs nav iespējams aizbēgt uz neapdzīvotu salu, jo tādu praktiski vairs nav, nav iespējams patverties no reklāmas, industrializācijas, jo ir pieejams bezvadu internets, kas drīz aptvers visu pasauli un aplipinās ar MEHANIZĀCIJAS AIDS pagaidām vēl nevainīgos, vēl brīvos.
Atcerējos Latvijas pašreklāmu, kuru tagad var skatīt autobusos- mūks meditē lieliskajā Latvijas mežā un viņam pēkšņi iezvanās mobilais telefons. Esi sveicināta mobilā pasaule, un ej dirst!
 
 
( Post a new comment )
zane[info]lidot on 13. Marts 2008 - 11:08
tad tu bļauj: "PIEDRĀZT ŠO DZĪVI!", kaut gan viņa jau sen tevi DRĀŽ.

šis ir spēks.
un par to akvāriju un Latvijas reklāmu arī Tev taisnība. un par saulainās nākotnes atlikšanu. nākotnes nemaz nav, ir tikai tagadne. un, ja to nedzīvos saulaini, tad mākoņi būs visu laiku.
man patīk, ka Tu māki tā bez mākoņiem. es arī gribētu tā mācēt.
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
zane[info]lidot on 13. Marts 2008 - 11:11
un par to ģimeni arī Tev taisnība. bet, kad ir ģimene, tad gan ir daudz grūtāk kaut ko mainīt. kaut gan dīvaini. maniem senčiem arī nekad nebija laika, jo bija jāstrādā, jo mēs un viņi paši taču gribējām... kaut ko. bet tā arī nebija.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
a g n e s e[info]melodija on 13. Marts 2008 - 11:41
Manējiem arī."Nu, kā tev gāja skolā?"
- "Ā! es šodien..."
- "Ai! Pagaidi, nedaudz vēlāk, man tagad jāskrien, man nav laika."

Un vēlāk ir tikai vēl viens vēlāk...
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
zane[info]lidot on 13. Marts 2008 - 12:10
atliek vien cerēt, ka mums būs vairāk laika savējiem..
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)