18 January 2013 @ 10:31 am
It's all about the money, honey  
Šī ir vecākā atziņa uz pasaules. Bet tomēr man tā jāatzīmē.


Nekad mūžā vairs neiešu uz restorānu, ja man nebūs līdzekļu, lai atstātu dzeramnaudu. Tagad ar mazu riebumu atceros visas tās reizes, kad mēs kā tādi tipiski studenti izēdāmies par pēdējām kapeikām, jo gribējām tēlot buržujus, lai smejoties un ķiķinot nomestu pāris santīmus vai neko. Protams, ka tolaik tas nebija svarīgi un ēšana ar kuponiem it kā jau no paša sākuma norāda, ka ieradusies naudas taupītāju šlaka, kā arī, ko tu sev padarīsi, ja esi students, bet gribi dzīvot kā wannabe buržujs, bet tomēr, tomēr. Fui, nesmuki.

Ir tā: negribi taisīt ēst un negribi maksāt dzeramnaudu — pasūti takeaway. Gribi negatavot un ēst ārā no mājas — bez dzeramnaudas ij nedomā, ja?
Pavisam vienkārši, jo, vismaz šeit, restorānos var pasūtīt ēdienu uz mājām. Tad nav jāmaksā par apkalpošanu. Bet, ja vēlies tikt apkalpots: dzeramnauda.

Protams, tas nevienam no jums nav jādara, tas tāds skaļš atgādinājums man un tiem, kas ar mani jebkad gribēs iet ārā no mājas kkur ēst.
 
 
( Post a new comment )
x[info]walkire on January 18th, 2013 - 05:13 pm
Piekritu šim. Es arī atstāju tikai tad, ja apkalpošana apmierinoša. Parasti kādus 10%, ja oficiante īpaši forša - tad vairāk. Bet gadās tādi oficianti, kas liek justies tā, it kā tu viņus šausmīgi nodarbini, noslogo, var redzēt, ka vēlas, lai tu pierijies un pis nah. Ir arī tāds tips, īpaši krutākās iestādēs, kuri uz tevi skatās ar iedomību, ķipa, kas tas par bomzi te atnāca. Šādi nedabū neko.

Ir gadījumi, kad ļoti gribas ēst un pasildīties, un ar draudzenēm ieskrienam pasēdēt, bet skaidras naudas nav, visām kartes. Tad nav, ko atstāt, un mēs parasti uzrakstam kādu zīmīti oficiantam - paldies par pozitīvu apkalpošanu, prieks, ka te strādājiet vai ko tādu.

Bet es tomēr sliecos domāt, ka dzeramnauda ir brīvprātīga ricība, nevis obligāts pasākums.
(Reply) (Parent) (Link)