Šī nav Latvija un Latvijā vēl ilgi tā nebūs, bet tas netraucē man laimīgi smaidīt un justies lepnai ar to, ka atrodos valstī, kur visiem ir vienādas tiesības precēties. Mazliet apskaužu tos jaukos bērnus, kas piedzims un nekad neaizdomāsies par to vai viņus kāds kādreiz atzīs un vai vispār ir vērts plānot savas sapņu kāzas. Es uzaugu ciniska, cerams citi uzaugs par lieliskiem, lepniem vienradžiem, kas dejos pa krāsainām varavīksnēm.

Jā. JĀ!



disklaimeris: uz pasaules vienmēr būs idioti, bet par to šoreiz ne.

Trīs āziešu ēdienu kultūras sastāvdaļas/ēdieni/whatever bez kurām es nespēju vairs iedomāties savu dzīvi: fermented soy bean paste no Korejas, sushi pēc Japānas tradīcijām un sweet chilli sauce no Taivānas. Un tā tas saraksts aug un aug, bet šie ir trīs bruņurupuči uz kuriem stāv mana āzijas ņam ņam pasaule.

Bet runājot par konkrētām ēdienu atkarībām, lūdzu applaudējiet diviem jauniem censoņiem: labs, nogatavināts steiks (un es ar to nedomāju gaļas gabalu, uz kura iepakojuma ir uzrakstīts "steiks" un kas ne ar ko neatšķiras no filejas izgriezuma, uz kura nav rakstīts "steiks") un biltong. Mmmmmmmmmm.

Un tā garāmejot pieminot dzērienus, Pimms ir viena ģeniāla britu vasaras tradīcija.

Sen atpakaļ es ar lielu aizraušanos stāstīju, ka Norvēģi jaunas lietas met ārā, ja tām ir kāds defekts (pat viegli salabojams) un dodas pirkt jaunu šīs lietas versiju. Jo pārticība un tamlīdzīgi iemesli.

Vakardien kāds britu kolēģis mums atdeva savu "veco" televizoru, jo viņam nebija vietas tagad, kad sev nopircis jaunu (cilvēki te maina tehniku apbrīnojami bieži). Naudu viņam nevajag un teksts kas pavadīja šo "akdievsmannavvietas" bija: "Nu, ja jūtieties ļoti slikti tad varat man 15 mārciņas iedot". Jup.
Plus vēl atdeva mums savu ūberkruto trauku komplektu, kuru nav pat izsaiņojis, jo nopircis daudz labāku.

Dzīve ir ļoti interesanta būtne, jo, protams, Latvijā un krīzē tādas lietas ar mani nenotika, tikai tāpēc ka kkādā random ikdienas sarunā pieminēju to, ka TV neskatos jo a)viss ir internetā un b)mums nav TV. :D