Novembra piezīmes. Par grāmatām ar nepareiziem vākiem.
« previous entry | next entry »
Nov. 22., 2012 | 02:17 pm
Tik viegli likās ievietot rakstu par tām n'tajām lietām, kas ir manā somā, pie kuras pieklājīgi karājas lapsas aste. [kārtējā dāvana]
Rakstot un liekot fotogrāfijas pie fotogrāfijas, sapratu, ka tas nemaz nav tik viegli - sasodītie stāsti un emocijas velkas līdzi! Kāpēc man ir tik daudz atmiņu no pagātnes vienmēr līdzi somā?
Stāsti par katru no šīm lietām, ja es vien sev ļautu, būtu aprakstāmi nebeidzami ilgi un plaši.
Aizvadīta kārtējā uz slimības lapas uzrakstāmā diena. Spēka nav. Temperatūra turas savās robežās un ne pa solīti neatkāpjas. Jāapstājas. Jāpadomā. Nevis tikai jāskrien uz priekšu.
Apstājos. Padomāju. Ir tik daudz, daudz.. Nē, es negribu atšķirt atkal tās pagātnes lapas. Negribu. Negribu, jo zinu cik grūti tās aizveras. Cik grūti ir pacelt roku, lai aizvērtu lapas malas, kas padevīgi klausīs.
Esmu izaugusi un tā tam būs būt.
Atveras jaunas lapas un uz jaunām lapām tiek rakstīti svaigi stāsti - par baltiem plīvuriem matos, par smaidu, kas ir īsts, par sarunām aukstās novembra naktīs, par svecēm,kas aizdegas no skūpstiem, u.t.t.
Līdz paliek nelabi no tā visa un Tu domā, vai tas ko dari ir novērtēts..
Es nezinu, kas būs rīt. Es dzīvoju šodienai. Un šodiena man šķiet skaista. Par spīti, tam, ka Tevis nav. Par spīti tam, ka es nejūtu saldējuma garšu. Par spīti tam, ka slimai esot man jābūt inovatīvo ideju atvērtai un kā jau Be ProActive reklāmas menedžeri, jāizceļ saulē, kur tam būs svilt, svilt un vēlreiz sildīties socializētajā pasaulē.