Pieklauvē un nāc iekšā

Tā vietā, lai gatavotu sev brokastis/pusdienas, es skicēju skices. Mēness fāzes un kompasi iet roku rokā.

Tēja ar ingveru un citronu. Biedrs medus.

Kā man reiz teica kāds sabiedrībā pazīstams cilvēks: Galvenais ir nodzīvot katru dienu kā jaunu, nebijušu piedzīvojumu!''
Un ne miņas no vakardienas. Jauna šodiena, jaunas emocijas un sajūtas.

Nepiekrist šādam apgalvojumam nevar, tādēļ arī šodien metos jaunos piedzīvojumos savās radošajās izpausmēs - un satiku daudz jauku cilvēku! Piemēram, Aneti un Alisi projekta ietvaros.

Es nemēdzu bieži izteikt komentārus, bet šodien ir piektdiena un panesās temats par alkoholu.

'' Alus - nē. Nē un vēlreiz nē. Izteikta alerģija pat no smakas vien. Nezinu, agrāk likās tīri vai baudāma dzira. Kas, kur un kad notika - miglā tīts. Vienkārši vairs nevaru iedzert. Šķērmi metas ap dūšu.

Jägermeister - Ouū. Doh. Neesmu lietojusi kopš tās reizes, kad uz kreņķiem iztempu pus pudeli, varbūt mazliet vairāk. Bišķīt nevaru arī tagad - zinu, ka neapstāšos. Garšīgs, maita. ^^

Man skuķu dzira piektdienās - sidriņš. :D
Bet tā nesmādēju arī veco un labo vīnu, pa kādai skrūvītei, balzāmiņam, mociņai''. :D

Es tagad varētu nopirkt spoguļkameru. Un tad pārtikt no griķiem.

Tik viegli likās ievietot rakstu par tām n'tajām lietām, kas ir manā somā, pie kuras pieklājīgi karājas lapsas aste. [kārtējā dāvana]

Pa ilgiem laikiem ir izveidojusies šodienai tāda kā brīvdienas sajūta. [gāju pa V. parku un saskrējos ar kolēģi un bija tāds woow! mirklis - viņas: ''Biz biz!'' un mans: ''Klinta, ko Tu šeit dari?!'']
Labi, ne gluži 'tāda kā', bet pa īstam brīvdienas sajūta ir izveidojusies. Varbūt tamdēļ, ka esmu baudījusi jūru. Smiltis. Sauli. Volejbolu. Badmintonu. Kailu miesu. Pirms tam iepirkšanos un pēc tam maltīti Latviskākajā no Latviskākajiem restorāniem galvaspilsētā.
Tikusi pie saldējuma ar pelējuma garšu [saldējums ''Vāverīti'' nez kamdēļ man vienmēr ir asociējies tieši ar šo minēto lietu, kas parasti ir, kad ar mēli mēģina lakstoties ap ievārījuma burciņu]
Esmu tikusi pie jauniem vintage šortiem un kleitas manā šī brīža iemīļotajā krāsā. ^^
Un iemetusi skatienu Islāma grāmatās, kas kaudzēm novietotas zem klajas debess. Nožēloju, ka nepaņēmu kaut vienu no tiem lasāmajiem gabaliem. Tajos noteikti ir vairāk cilvēcības aprakstītas.

Jūrai piemīt spēja atņemt spēkus un dot pretī enerģiju. Tas viss notiek vienlaicīgi. Kā mīla un naids. Kaislība un posts. Labais un ļaunais.

Atklātībai ir savs labums. Un nelaime.
Pēc vakardienas vīna svētkiem, kas tika rīkoti par godu Annai E. G. sarunas aizgāja līdz mūžībai. Un pēcāk nokrita atkal atpakaļ uz zemes.
''Ar mīlestību vien nepietiek..'' - nakts melnumā tika locīti vārdi.

Jāatzīst, ka es pazīstu daudzu reliģiju pārstāvjus. [lai gan pati uzskatu, ka Pasaule radās Lielā Sprādziena rezultātā - tātad no haosa, kā to veiksmīgi apraksta Skandināvu mīti] Personīgi pazīstu Austrumu kultūras reliģisko fanātiķi, [starp citu, nesen viņu satiku. Nemainīgs domu gājiens un uztvere] kā arī dažu labu Kristieti un Budisma piekritēju.
Vīna svētkos sastaptie ''Kristieši'' bija kā medus maize šiem visiem klāt! Kad ieskanas reliģiskās notis un skan lasījumi, [lasīt: izvilkumi] no Dieva vārda, rodas sajūta, ka lielākas nopietnības vairs nevar būt. Pusstunda tiek pavadīta strēbjot vīnu un klausoties sprediķi mazajā dzīvoklītī. I. balss piepilda telpu un domas laižas kā nerātni putni. E. vijole gauži kauc. A. klavieres smejas paralēli asarām.
Pusstunda iztek.
Bībele, tāpat kā klavieres, tiek aizvērtas ciet un mainās noskaņa. [ja dzīvoklī ietilptu ērģeles, tad tiktu aizvērtas tās]
Acu priekšā izaug Kristietis, kurš dzer vairāk par ateistu. Kristietis, kurš lamājas kā pats nelabais.
Kristietis, kuram ir Kapelāna bībele kamoflžās vākos iesieta. Kristietis, kurš nebēdnīgi flirtē ar sievieti. Kristiete, kas ir rijīga.

Pirmām kārtām, mēs esam cilvēki.

Skaista nakts ir šovakar. Skaista noskaņa ir šim vakaram.
Man ir mana šodiena. Un mazliet no nākamās nedēļas, kura jau ir saplānota. Es zinu, ka spēja mainīties piemīt itin visa, bet ja tas nenotiek tagad, tad es par to nedomāšu.

Tirkīzzils. Svece uz palodzes. Mana kleita. Mani auskari. Un galu galā, mani mati, kaut kad saulē izspēlē šādu joku. ^^

Rīt darba diena. Un es zinu, ka rīt ir sestdiena.

Šobrīd, sēžot pie virtuves galda, klabinot PC taustiņus - vieglā rīta pustumsā, un gaidot kamēr uzvārīsies ūdens žeņšeņa tējai, mans noskaņojums ir tik brīnišķīgs, ka es varētu atzīties savā iemīlēšanās sajūtā. Pret dzīvi. Pret Tevi. Pret lietām, kas apkārt virmo. Par spīti tam, ka aiz loga jau no paša rīta brāzmoja vējš un plosīja tos neredzamos aizskarus iepretrim logam un balkonam, šī sajūta aug un izaug lielos apmēros, kas nespēj aptvert nekādas robežas.

Robežas. Tās sniedzas tik tālu cik vien pats vēlies. Domu lidojums, kas vienā brīdi aiznes Tevi līdz Indijai, kur ieraugi tik skaistu lakatu, kurā ieausta visa dabas krāsu burvība un cilvēka skaisto roku darbs, līdz pat Francijai, kas piepildīta bohēmistiska šarma un grācijas katrā sievietes vai vīrieša kustībā.
Vai Balkāniem, kas ir dzejnieku svētā vieta un Meka.
Svētā vieta, kur dvēselei jārada viela un jāpārdod kā gara maizes produkts.
Jebkur, ja vien Tevi mīt Tavs iekšējais spēks. Dziņa, kas velk uz priekšu tā, ka nemaz nejūti sevi ejot. Spārni paceļ.

Pacelties līdzi laikam un neļaut sev domāt, ka tas Tev, cilvēkam nemaz nepieder.

Ļaušu žeņšeņa tējai caurspīdīgajā krūzē ievilkties vien minūtes piecas vēl, ne vairāk. Alkstu siltuma.
Doma, ka drīz jādodas laukā un jābrauc uz darbu, nemaz nesilda..
Jo..
Apģērbu skapis alkst izrādīt kailu miesu kādā kleitā vai bezpiedurkņu kreklā, bet še Tev - jāmeklē kas gana siltāks un man nav ne jausmas kas tieši!
Par apaviem nemaz nesāksim sarunu..

Vakar bija jauka brīvdiena. Priekšpilsēta. Ģimene. Draugi. Kino - ''Tumšās ēnas'' un Džonijs. Sarunas. Kafija no kartona krūzītes un sarkanas lūpu krāsas nospiedumi uz tās malas. Tirgus bohēma. Ābolu pīrāgs. Un nebija arī par sliktu pastāvēt zem koši dzeltena lietussarga gaidot sab.tr. kas lēni kala sliedes pietuvojoties.

Līņā lietus. Sitas pret logu un palodzi. Traucoties ar savu sarkano velo uz tikšanos pulkst. 17.oo Centrālajā stacijā, radās sajūta, ka migla krīt no gaisa.

'Migla krīt no gaisa'. Pirmo reizi šodien dzirdēju šādu salīdzinājumu - neba no sevis - kāds nepazīstams cilvēks uz ielas sarunājoties ar otru cilvēku tā pateica. ''Piedūra.''

Lietas spēj ''piedurt''. Pateiktie vārdi tāpat. Sajūtas.
Šodien ar dzīvesbiedru pa ceļam no restorāna, kur pabaudījām gardas pusdienas un es satiku pazīstamas sejas - Dženu, Gundaru un Sašu, bijām aiztecējuši līdz Latvijā ražotu mēbeļu salonam. Pašķirstījām katalogus un papētījām piedāvājumus, kurus visai veikli pastāstīja burvīga interjera pazinēja. Atceros viņu pēc skata, jo viņas krūšu bedrītē laiski snauda pūce, iekārta zeltītā ķēdītē ar trausliem jo trausliem pavedieniem. [Ar interjeristiem vismaz man ir labas attiecības, [nekā ar NĪ aģentiem], jo ar šo nozari esmu uz visspēcīgāko un izteiktāko 'Tu']
Es vēlos lielu spoguli gaitenī un bāra leti virtuvē.

Ir brīva diena un ja ir jāteic godīgi - es nezinu ko lai sadara.. Persiki. Cepumi. Tēja no tējnīcas, kur mitinās tā burvīgā būtne ar austrumniecisko ģērbšanās stilu [viņas acu ēnas gan man šodien dikti nepatika - tādas zilzaļas - zili zaļa ir jauka krāsa, bet ne acu ēnām, manuprāt..]

Darbaholiķe.

Savā lielajā un pūkainajā somā, starp n'to skatu citām materiālām lietām, esmu iemetusi zaļajos vākos iesieto plānotāju un apzinīgi cenšos saplānot savu laiku. Sanāk? Sanāk. Zināju kur un cikos man šajā pēcpusdienā jābūt Imantā darba darīšanu sakarā, ne izklaides vai sazin kāda suņa labad vēl es tur atrastos - Dieva aizmirstā nostūrī, aizvadot divas stundas sava tik dārga laika vienības. Savu nervu un pacietības, piedevām, jo mana vārda māsa Kristina [lasot tālāk sapratīsi par ko iet runa] maniem nerviem lika pamatīgi pasvīst.
Zināju, ka pēcāk jādodas atpakaļ uz biroju, bet piezvanot M. man tika dota atļauja - viņas vārdiem citējot: ''Mārīt, vari nebraukt - ej tusēties!''
Ne noskaņojuma, ne vēlmes. Nogurums.

Labprātāk būtu pasēdējusi ar kādu pavisam, pavisam jauku cilvēku kādā omulīgā kafejnīcā un izstrēbusi tasi karstas, baltas kafijas. Parunātu par vērtībām un dzīves uzskatiem. Dzīves uzskatiem, kas skar nopietnību un vieglprātību. Varbūt abus vienlaicīgi..

Manā mob.tel kontaktu sarakstā tagad valda nopietnība. Te parādās kolēģi. Te paziņas. Te nopietnas personības ar lielo burtu. Nav kontakti ar sākumburtiem vai piemēram, Mākslinieks, Necelt, Viņš, u.t.t. kā bija senāk..
Esmu jau aizmirsusi to vieglprātību un sevis identificēšanu citā vārdā. Pag..
Šodien gan uz brīdi norāvos no ķēdes - biju Kristina. [tas tā, jo vienkārši ar kolēģi esam, tā teikt, uz viena viļņa apģērbu ziņā un viņas vārds piestāvēja vairāk nekā mans īstais]
Bija jautri. Tas galvenais visā manis vadītajā pasākumā.

Ak, jā, runājot vēl par The Plānotāju. Un vēl šis pats plānotājs lieti noder dzejas rindu pierakstīšanai, starp citu. Jā. Dzeja un mīļās manas Mūzas ir mani atkal uzmeklējusi. Atkal mazliet vēl kautrīgas un naivas savā būtībā, bet stipras vārdos, kurus cenšas iekliegt pasaules ausīs.

Sen neesmu smērējusi ar zilo tinti savas dienasgrāmatas baltās, viegli rūtotās lapas. Vai es maz spētu šodien aprakstīt visas tās sajūtas, kas bijušas aizpagājušajās dienās? Maz ticam. Maz ticams vai es to vēlētos. Ieslēgt savos atmiņu kambaros un aizslēgt aizmirstībai. Tās pieder tikai man - atmiņas.

Pareizi jau vien ir kā apkārtējie teic - esmu par egoistisku, lai spētu dalīties. Par žilbinošu. [uh, tas tik bija kompliments ^^]

Etjēns gan ir skaists vārds. ^^

Es šķiet, ka vairāk par visu šajā dzīvē tiecos būt bohēmiste - ideāliste. [bohēmisms uz pilnu klapi - ideālisms vēl pieklibo ar kreiso] Ideāla matu krāsa. Ideāli pagatavota kafija no rīta - mans dzīvības dzēriens. Ideāls skatījums un apvārsni. Ideāli kēksi ar mellenēm un šokolādes gabaliņiem. Ideāli cilvēki blakus un līdzās, kas uzliekot plaukstu uz pleca, iedveš manī to enerģijas daudzumu, kas nepieciešams izdzīvošanai. Ideāli laika apstākļi, kad nav ne silts ne pārāk auksts.

Esmu Tavai un jūsu ikdienišķajai, pareizajai, pa plauktiņiem sakārtotajai dzīvei zudusi. Atklātības kārtis mestas ne vairs galdā, bet tieši Tavā nelietīgajā, pēc nepelnītas uzvaras smeldzošajā sejā. Kaut kas pēc paviesošanās čūsku bedrē, kur tiku iemesta vakardien [situācija mūžīgi mūžos un āmen viena un tā pati - uz darba vietu atnāk mana Priekšnieka priekšnieki un redzot Mārīti, secina, ka viss ko viņa dara ir absolūti nepieņemami viņu izstrādātajiem standartiem. Mārīte parāda raksturu. Mārīte tiek nolikta pie vietas.], ir katastrofāli salūzis un ierastie maršruti, kuros tiecas mana neremdināmā, alku tāluma pārpildītā sirds, ir kļuvuši vēl izteiktāki. Alkstu tāluma, kur aizbēgt. Neatskatīties vairs atpakaļ. Ne uz tiem, kas sagādā manai dvēselei ciešanas. Tikai projām no solījumiem. No solījumiem un cilvēkiem, starp citu, kas lūdz Tavu palīdzību, bet kad seko norēķināšanās - uzgriež muguru un izliekas nepieejami kā nolādēti, iedomīgi izdzimteņi, kuru vienīgais dzīves mērķis ir uzskatīt sevi par pašiem gudrākajiem un talantīgākajiem itin visā.

Ir septītā marta vakars. Vēls. Neskatos pulkstenī, tamdēļ precīzu laiku nepateikšu. Bet ir krietni par daudz ierastajai pēcpusdienai, kad parasti esmu jau dzīvokļa sienās, ar tējas krūzi rokās, uz palodzes un nododos savām iedvesmām - rakstot, knibinoties ap adījumiem, audumiem vai lasot kādu grāmatu. [Šobrīd esmu pārņemta ar Šrī Īšopanišada mantru grāmatu]
Esmu nogurusi. Kaut kas sāp pēc negulētas nakts un saspringti aizvadītas darbadienas. Stāvu pie dzīvokļa durvīm. Aizslēgtas. No iekšpuses.
Kādu brīdi domāju, ka varbūt šonakt gulēšu viena..
Durvis, pēc pāris minūtēm un maniem zvana signāliem, atveras. Durvīs un pustumsā stāv tikko kā pamodies - vēl samiegojies, saburzītiem, izspūrušiem matiem, sasodīti pievilcīgs vīriešcilvēks - smaidot pasniedz man sarkanu jo sarkanu rozi. Ar garu kātu. Perfektu. Ideālu. Skaistu.

Anna  jautāja ar ko man asociējas 8. marts. Es nevilcinoties atbildēju - Padomju svētki. Viņas skaistās acis aiz brillēm četrstūrainos rāmjos iepletās un pār lūpām skanēja izbīlis: ''Tu esi pirmā, kas ko tādu saka! Nopietni. Visi, kuriem es šo pajautāju [Anna ir topošā žurnāliste un viņas mājasdarba temats bija par 8. marta ''svētkiem''] minēja tādas pirmās asociācijas kā: ziedi, sievietes, vīrieši.

Vakar un šodien viesojos priekšpilsētā. Tas ir šausmīgi, kā lietas ir piesātinātas ar atmiņām. Sajūtu izgāztuve.

Nenoliedzami vispārēji pieņemts stereotips, bet tomēr, lai arī ko melstu ļaunas, indīgas čūsku mēles, ikvienas aktrises sapnis ir nospēlēt uz teātra skatuves Džuljetas lomu. Naivo un tajā pašā laikā spēcīgo mīlētāju, kas gatava doties nāvē.
Neesmu aktrise pēc profesijas par nožēlu, vai par laimi, kā to ņem, bet arī es vēlos nospēlēt Džuljetas lomu. Skatuves, ja saucam to par dzīvi. Iedegties par kādu. Izdegt par kādu. Sirdi un dzīvību atdot par iekāri, kas saplosa.

Vakar bija burvīgs saspringtas dienas noslēgums - 'Romeo un Džuljeta'' izrāde D. teātrī. Patīkami, ja vēl pirms pirmizrādes, kur cilvēkbūtnes raujas kā negudras, ir iespēja baudīt izrādi. Privilēģijas. Protams, ''sļivki obšestva'' - divi Ģirti - Ģirts Ķ. un Ģirts T., divas Ievas - Ieva I. Un Ieva A., kā ar Ģirta T. brālis Pauls T. Gan jau bija vēl, noteikti, ka bija, bet mana skatiena bultas lidoja tikai šajos cilvēciskajos radījumos. Atgiezeniskā saite. Mhm.
Jāatzīst, ka man bija visai grūti atraut skatienu no skatuves, kur aktieri uzveda šo stāstu, šo skumjo stāstu, kā teikts tajā dziesmā, kas tika nospēlēta uz skatuves dēļiem: ''Nav stāsta skumjāka par šo.. Skumjāka par šo. Romeo un viņa.. Džuljeta..'' [Filma arī, nenoliedzami laba ar manu jaunības dienu dievekli Leo.]
Manas plaukstas visu izrādes laiku gulēja mana Pavadoņa plaukstās, kas nevis kā ierasts pieņemts vīriešcilvēku sugai, bija iemidzis un krāca, bet gan tikpat neatlaidīgi durstīja skatuvi ar savu skatienu.

Un trīs sarecējušas asins krāsas rozes, kuras izrādes laikā gulēja man uz ceļgaliem. Patīkami, ja rozes tiek dāvātas reti, bet no sirds. Kad es patiešām tās negaidu, bet tās tiek pabāztas man zem degungala, kad apkārt valda ziemas aukstums un es mīņājos pie D. teātra biļešu kasēm, kur man ir pateikts gaidīt [un es, protams, ka esmu vismaz pusstundu ātrāk nekā norunāts]

Ir miers. Un iedzers mazliet par daudz Jägermeister.

Labvakar.
Mierielas republikā valda nogurums paralēli kaut kam tādam, ko vārdos nosaukt ir grūti. Un varbūt nemaz nevajag. Jo mēs cilvēki, tomēr, lai arī cik mums būtu labi, nespējam būt līdz dvēseles dziļumiem atklāti. Tumšas ēnas un stūros noslēpušies rēgi. Pielavīsies, kad vismazāk gaidīsi.
Paliksim pie noguruma.
Un es tā varu atļauties teikt, jo rēķinoties ar to, kādas ir bijušas šīs aizvadītās pēdējā laika dienas, jābrīnās, kur es ellē ratā izrāvu spēku, lai arī rokas jau krita gar sāniem un padošanās niknumam bija spēcīgāka par mani, tomēr izturēt. Izturēt, bet nejust gandarījumu. Vismaz ne šobrīd. Ne šobrīd.

Ir aizvadīti divi dzejas pasākumi Janvāra mēnesī. Burvīgas atmosfēras piegāzti. Viens ar pārliecību, ka es to varu, un daru, jo vēlos to darīt. Paldies visām tām mīļajām cilvēkbūtnēm, kas mani atbalstīja ar savu klātbūtni. Paldies par kafiju.
Otrs pasākums aizvadīts ar vieglu, un jāatzīst, ka arī mazliet drebošu sirdi, kad palūgts bez iepriekšēja nodoma un sagatavošanās [bija doma aiziet tikai paklausīties, taču, protams, ar dzejas krājumu līdzi somā] kāpt [precīzāk, nācās rāpties, jo uz palodzes atradās dīvāns, kurā apsēžoties likās, ka izkritīšu tam cauri, nonākot labi, ja ellē..] uz improvizētas skatuves, deklamē dzeju atlasītai publikai, kas rauj vārdus no lūpām. Viedokļi. Argumenti.
Piekrītu, ka dzeju nevar tikai nolasīt.
Nepiekrītu, ka Raitis ir dzejnieks. Un Džulijans. Bet tas ir tikai mans viedoklis.

Starp citu, vienā no pasākumiem ''noskatīju'' meiteni, kura deklamēja dzeju. Viņas seja runāja pati par sevi - emocijas plūda straumēm pār viņas sarkani krāsotajām lūpām. Viņas dzeja bija uzbrūkoša. Brutāla. Tendēta uz agresiju. Viss viņas ķermenis bija saspringts no dusmām, kas valdīja viņas prātā vai sirdī.
Nenoturējos un bruņojusies ar savu vislabāko no smaidiem un skatieniem, padusē iespiedusi zaļo piezīmju bloknotu, devos viņai klāt,kad viņa bija nokāpusi no skatuve, soļoja laukā, lai notiesātu cigareti, ar skaidri un gaiši definētu jautājumu: ''Tas bija iespaidīgi. Saki lūdzu vai Tu vēlētos..? Uz ko viņa atbildēja: ''Tā bija mana pirmā reize.. Jā, es labprāt!'' un uzrakstīja savu e-pasta adresi: ''i.....@inbox.lv''.

Janvārī ir pāršķirstīta Andra K. grāmata, kurā viņš apraksta savu privāto dzīvi. Jāsaka, ka savās jaunības dienās, es biju viņā mazliet ''ieķērusies'', tamdēļ, man niezēja nagi kaut pieskarties grāmatas lappusēm.
Tāpat ir uzzināts, ka Saimona kaķim ir pašam sava grāmata. Tā maksā vien 6.99 ^^
Apmeklēts jaunais klubs, kurš atrodas Spīķeros. Atklāšanas koncerts bija visnotaļ interesants. Divas manas iecienītākās Latviešu grupas un vēl Fēlikss. ^^
Esmu iedomīga, tamdēļ teikšu, ka viens no grupas dalībniekiem nebija spējīgs novērst skatienu no maniem, pieņemsim, krāsotajiem matiem. [es jau atbildēju cik bieži krāsoju matus un kādā krāsā tie man ir tagad]

Tipogrāfijas smarža. Ja es ko dievinu, tad noteikti šī ir viena no tām lietām. Šorīt tipogrāfijā pavadīju nenoteiktu laika periodu un jāteic, ka tas bija labākais rīts šajās dienās. Mierīgas sarunas, paralēli gaudojošajiem aparātiem, kas tūliņ, tūliņ izspļaus gatavu materiālu un es varēšu iet lepni un ikvienam iebāzt sejā tās lapas, ja vien gribēšu..

Skropstu kaķpēdiņas.

- []..] Kur Tevi var satikt?

Es: Interesanti.

Mani var satikt dzīvē. Jautāsi, kur tāda ir? Tev apkārt. Tavā ikdienā, kad pārvietojies ejot. Es varu nākt Tev pretī - pasmaidīt, ieskatīties Tev dziļi acīs, tik dziļi, ka Tu apreibtu un zaudētu valoda, ja vēlētos ko pateikt. Es varu atnākt ciemos pie Tevis izmantojot sirrealitātes sniegtās priekšrocības.
Es varu būt visur un nekur.

Mazliet vairāk kā parasti esmu aizrāvusies ar AFP bloga lasīšanu.
Jāatzīst, ka mani ļoti fascinē lasīt svešus blogus jeb sava veida publiskās dienasgrāmatas, piezīmes. [kur iespējams minēts kāds jauks vārds par mani, tas tā starp citu, nekļūstot iedomīgai pār-lieku. Domu zīme tajā vārdā ir tikai tā iemesla labad, ka atcerējos savu mīļāko filmu ''Factory Girl'', kur Andy Worhol lomas attēlotājs Guy Pearce teic vārdu weekend ar tādu izstieptu akcentu, ka es burtiski kūstu ik reizi šo dzirdot]
Jā, cilvēciskās būtnes jau vienmēr savā ziņā pamanās tiekties pēc tā, kas ir citiem..
Es, piemēram gribu melnbaltas, pusgarās zeķes. Un izdarīt kaut ko ar ''Širvānu'' - ik reizi ejot garām, žēli ieņurdos un citiem no malas šķiet, ka man kas kaiš, vai sāp. Un varbūt, ka arī tā ir..
Man pēdējā laikā bieži un daudz kas sāp.

Tāpat mani fascinē pieminēt savās piezīmēs cilvēkbūtnes, saucot tās īstajā vārdā, bet tas vispār it tā starp citu, starp citu.
Piemēram, to, ka šodien zvanot Kristapam, lai precizētu laikus iekš dzejas pasākumu, kuru vadīšu 21. janvārī, viņš nosauca mani par Maritu. Es patiešām nezinu, kas norisinās viņa domās, bet tam ir jābūt kaut kam sasodīti interesantam. Atminos kā mēdzām nopļāpāt stundām pa telefonu, kamēr es biju priekšpilsētā, bet viņš kaut kur dziļi kalnos nolīdis. Tad viņš dēvēja mani par Māru. Un tiešām uz brīdi es sajutos kā tāda senā latviete, kas parādījusi viņam ceļu, esot dievietes statusā.

Bet atgriežoties pie AFP, tā teikt ''piedūros'' viņas 'The wedding blog' ierakstam. Cik patiesi un vienkārši aprakstīts mirklis, kas saistās ar izvēlēm, kuras izdarot mainīsies dzīve. Cik patiesi ir viņas acīs redzēt mīlestību, kas dzīvo sirdī pret to vienu cilvēku, kam viņa teikusi ''I do''
Tik pazīstami.. Tik sasodīti pazīstami.
To es sauc par īstenu bohēmu, kad mirklis kļūst par ilgdzīvojošu, idejisku un mērķtiecīgu procesu. Kad Tu esi tas, kurš izkalis savu Laimi no [Nekā] Nejaušības. Kad Tu esi tas, kurš dienu no dienas izcīni kaujas ar sevi, lai otram cilvēkam būtu vieglāk Tevi saprast. Vieglāk mīlēt.
Jā, bet ja runājam par laimes būšanu un nevis tās kalšanu..

"Laimīgā Alise! Laimīgā Alise!'' jau ilgu laiku kā vēlos skaļi spiegt šos vārdus. Redzot kādās rokās viņa atrodas. Rokās, kas skārušas durvju rokturus un plecus, kurus savukārt esmu skārusi es..
Bet varbūt Alise nemaz tik laimīga nav? Varbūt viņas ''Laime'' ir laicīga? Varbūt tā pat kā dzīvība, kas plūst viņas avotos? Avotos, kas vēl ir pārāk jauni, lai spētu ko saprast un izprast ar dzīves pieredzi. Reiz jau viņa gandrīz pieļāva kļūdu.
Atceros, kad satiku Alisi pirmo reizi - viņa bija pirmo kursu studente kādā no Galvaspilsētas prestižajām augstskolām, kas kvalificē jaunos speciālistus, kuriem tāpat pēc skolas beigšanas nepavērsies daudz iespēju iegūt darbu savā izvēlētajā specialitātē [un mēs nerunāsim par mani, PR Visā Visumā ir mana sirdslieta, ne tikai profesija]
Maza, apjukusi, vēl dzīves liktu cērpjama aitiņa. [nekas neliecina par to, ka viņa arī tagad būtu mainījusies. Es zinu to sajūtu, kad tiek laupīta spriest spēja, kad vieglākais no ceļiem ir vienkārši aizvērt acis un ļauties lidojumam. Vienalga, kur aiznesīs, vienalga, galvenais, lai nes. Lai neatstāj uz vietas. Lai nav jābūt vienai uz zemes starp citiem, kas ir tikpat vieni. Galvenais - nedomāt, Lai nu ko, bet aizliegt sev nodarboties ar domāšanu. Ja atļausies domāt, tad secināsi, ka tas gluži nav tas, ko esi iedomājies esam par Tavas dzīves jēgu. Un tad sāksies stāsta jautākā daļa, kas saucas ''Pieradums''

Uz veciem pamatiem neko jaunu nedrīkst celt. Drīkst, bet nevajag. Patiešām nevajag..

Pie velna šos pieradumus! Ak, jā, runājot par pieradumiem.. Man no 16. janvāra būs citas attiecības. Tomēr izlēmu, ka mums tādas būs. ^^
Ilgus gadus biju uzticīga vienam, konkrētam - gāja mums visādi - i' laimes brīži, i' savstarpējie strīdi - tagad ļaušos, lai manā ikdienā parādās kāds cits mobilā telefona operators. ^^ Man viņu zaļais dzīves modelis patīk mazliet vairāk.
Galvenais tikai jāpieskata sevi, lai nekļūstu atkarīga no foursquare ar tiem 50 MB :D

Un runājot par kaut kādām ar mani vēl saistītām lietām, tad.. Šonakt sapņoju par Baltkrievijas vēstniecību. Daudzstāvu ēka ar krāsainiem paklājiem uz kāpnēm. [kā tā ēka Br. ielā un inteliģentais nekustama īpašuma aģents, ar kuru mums bija ne visai lietišķa saruna pagājušajā gadā]
Un vēl manā sapnī dominēja daudzsievība. Nejautājiet, tas bija šausmīgi.

Uz tikšanos.
Mārīte Atēna

St: Skatiijos bildes un piedod, nevareeju Tev neuzrakstiit. Es nemekleeju vieglas uzvediibas Meiteni, nebaarstu stulbus jocinjus un neizsaku nepiedieniigus piedaavaajumus Vienkaarshi Tev ir pats jaukaakais degungals, kaadu esmu redzeejis peedeejaa piecgadee. Katraa ziņaa Tavam Draugam ir jaalepojas, ka vinjam ir tik forsha Draudzene!

Es: Klau, man jautājums - vai šī rindkopa ir kaut kur pieejama? Vai to var copy - paste tādi neaptēsti cilvēciskie radījumi, kas nespēj izdomāt visnotaļ sakarīgu iepazīšanās tekstu?!
[esmu tik neskaitāmi daudz reizes saņēmusi ko šādu, ka metas nelabi ik reizi atverot vēstuli]

Man šodien tiešām noderētu kāda burvestība no senlaicīgās grāmatas ar cietajiem, apsudrabotajiem vākiem un saplaisājušajām lapām, kas spētu radīt vairākas Mārītes, kuras es ieprogrammētu priecāties un līksmot sociālajā vidē, lai es pati varētu palikt vientulībā.
Vienu šādu Mārīti Bruņinieku ielā pie divām mīļām cilvēkbūtnēm. Otru - pie nākamajām mīļajām cilvēkbūtnēm ''Upīšos''
Trešo Mārīti uz priekšpilsētu, kā bērnībā. Spiegt par krāsainajiem ziediem, kas uzplaukst tumšajās debesīs. Ceturto Mārīti galvaspilsētas ielās - lai meklē piedzīvojumus un jaunas iedvesmas.

Logā šodien iemirdzējās sniegpārslas. Es taču teicu, kad izgriezīšu. Tikai nepateicu kad.

Svētki nosvinēti. Viss. Lieciet man tagad svētu mieru līdz jaunajam gadam. Un arī pēc tam, ja drīkstu lūgt, palūgt jums..
Ziemas miegs. Un, jā ierakšos dāvanu kaudzēs un līksmi smaidīšu. Ziedos - kaltētos un īstos, lūpu balzāmā, lielajās krūzēs ar krāsainiem baloniem, un vēl, un vēl, un vēl. Par lapsas asti jo it īpaši. Atceries, cik ilgi es dīcu, skatoties uz Tavu lapsas ķepiņu pie somas, ka es gribu asti? ''Gribu asti! Un gribu asti!'' - kliedzu Tev tieši ausī, kad Tu mani viegliņām pacēli savās rokās. Atceros galvaspilsētas parku zālienus, mākoņu formas virs galvas, policistus, kuriem kaut kas nepatika, soliņus un sauli. Gaismu. Smaidu. Prieku.
Atceros. Bet tik daudz kas ir aizgājis līdzi laikam un izgaisis tajā..

Tagad aste ir pie manas somas un plīvo vējā. ^^
Kā vakar, kad devos ciemos uz Kr, B. ielu.
Šampanietis mutuļoja, pašceptie pīrāgi un piparkūkas. Kaķi. [Nē, kaķi nemutuļoja]
Kā jau vakar rakstīju savā ''čīkstētāju kontā'' - https://twitter.com/#!/melnbaltalapsa - kaķi vaktēja mani ar skatienu.
Ciemojos svētku ietvaros un protams, pie īpaša radījuma. Tiešām īpaša šajā vārda nozīmē. Citu cilvēku gādīgo roku pamests, bet nonācis pie citiem gādīgākiem cilvēkiem, kas kaķi prot novērtēt un sauc to par Personību. Kad pēdējoreiz biju ciemos, radījums vēl bija dikti maziņš un bailīgs. Tagad - izaudzis gana liels, lai pievērstu man uzmanību. Nekautrīgi.
Es ļoti iemīlējos pelēkā radījuma ar milzīgajām ķepiņām spēļmantiņā, kas ir tāda vīterojoša [kā putnu balsis] pele staipīgā auklā. Piesieta tā pie durvju roktura, lai vienmēr pa rokai. [lasīt: ķepai]
Manu aizrautību ar minēto objektu, pievilināja arī pelēko ķepaini. Skatījos, uzbāzīgi, jāatzīst, kā pelēcis rotaļājas. Nezinu, kas īsti norisinājās burvīgā radījuma prātā, bet viņš ik reiz kad pamanīja, ka vēroju - leca man sejā. Ik reiz es atrāvos kā ar ūdeni aplieta! Visbeidzot, viņš aizgāja pat tiktāl, ka ignorēja klaji manu iemīļotāko rotaļlietu un visu savu kaķisko uzmanību piesaistīja tikai un vienīgi man. Saskrāpētās rokas un deguns, burvīgi lai neteiktu vairāk. ^^
Kad pulkstenis jau sasodīti tuvojās stundai ar vārdiem ''laiks mājup'' - pelēkais radījums jau bija man klēpī un saldi iekārtojās, lai varētu čučēt.

R.: Kāpēc bildes tumšos toņos - bēdīga bērnība?
Es: Nē, mākslinieciska jaunība.

Ja Tu, cilvēks būdams sociāli aktīvs, man pajautā kādus klubus/bārus/iestādes/pasākumus es apmeklēju, un es atbildu, ka MP - Kā var pajautāt teikumu, kas ir MP?!
Municipālās Policijas rīkotās korporācijas ballītes vai?!
[Draboss, Tu no plaukta nokriti, vai kā?!]

Jāatzīst, ka esmu gana pieradusi saņemt vēstules ar tekstiem, kas vairāk atbilst kādai lētai filmai, kur galvenā varone un galvenais filmas varonis ir vienkārši līdz pareizīgumam skaisti, lai neteiktu vairāk.
Kā tāda lēta ziepju opera, vai zinies.

Neminot precīzus skaitļus, jēdzienus, vai Velns ka Tevi! - vēl vārdus - vīriešcilvēki, ar kuriem man nācies būt kopā, vienmēr izvairījušies no ''bārdas nēsāšanas''. It kā jau ļauj neviļus patīksmināties par tiem mazliet ataugušajiem rugājiem - uz brīdi, līdz žilete ņem virsroku - izmainot seju. Karsti dievināto. Mīļoto. Loloto. Kaitinošo. Skarbo. Naivo. Izmaina. Tad atkal jāpierod..
Smieklīgi, mazliet, ka es par ko tādu šonakt aizdomājos..

Varbūt tā iemesla labad es sajūsminos par Imantu. Viņam ir bārda. Labi, viņam ir kas vēl daudz vairāk - dziesmas teksti, intonācija ar kādu viņš šos tekstus atbur līdz ausīm. Akustiskā ģitāra, kas klausa viņa pirkstu pieskārieniem.

Jā. ''Vīrieši vēlas, lai sievietes nemainās, bet viņas mainās. Sievietes vēlas, lai vīrieši mainās, bet viņi nemainās'' -
Nodrāztā dzīves patiesība.

Ja kāds no tiem Pieaugušajiem, kuru esi satikusi savā dzīves ceļā, ir ņēmis un paņēmis Tevi pie rokas, vai Tev jāaizmirst par savas personības svarīgumu? Vai Tev vairs nepastāv brīvā griba, kas ļauj iet kur deguns un sirds rāda? Vai Tu vairs neproti elpot viena, mīļā?

Miera ielas klusums. Miers.

Varbūt ne šobrīd, uz sitiena, mans noskaņojums ir pabojāts, jo esmu savā personīgajā telpā, bet lielākoties. Baltā halātā tērpusies, uz mata kā visas tās ēteriskās būtnes, kurām esmu vēlējusies reiz līdzināties. Mierā. Klusumā. Ar savām domām. Un neatbildētiem telefona zvaniem.

Es zinu kādēļ mans noskaņojums mēdz būt tāds kāds tas ir.. Diemžēl zinu. Bez tā visu aptverošā smaida, kas pasauli glābs.
Jā, vakar kāds no tiem cilvēkiem atkal teica, ko skaistu. ''Lai Tavā vaigā vienmēr būtu smaids, jo tas Tevi izglābs'' Es tikai nepajautāju no kā. No dzīves? No sevis?
Biju nolēmusi neuzdot vairs nevienu jautājumu.
Un ko es daru?
Cenšos izprast dzīvi un visus tos smieklīgos jēdzienus, kam agrāk nebija nozīmes. Kurā brīdī es sāku pievērst tiem uzmanību?

Diemžēl ne ar visiem cilvēkiem drīkst izrīkoties kā ar marionetēm. Reizēm arī mani kāds tā pamatīgi parausta aiz striķīšiem. Izrauj kādu ķermeņa daļu un, ja vēlētos, tad atstātu noasiņošanai. Teātris. Skatuve. Man acis žilbst no tiem spilgtajiem starmešiem.

Saķert tā pamatīgi aiz rokas, ieķerties ar nagiem miesā un kliegt - jā, es to vēlos. Jā, es vēlos dzīvi.
Un šie nav mani kārtēji aktrises triki.

Nevaru saprast kurš kuru pamudināja uz likuma pārkāpumu - Dž Dž mani vai es Dž Dž.

Šodien izlasīju, ka elektroniskā cigarete esot kaitīga.

Kad es jūtos/izskatos vienkārši gatava apgriezt sprandu, un ne tikai sev, bet ikvienam, bez žēlastības un sirdsapziņas pārmetumiem - nespēju atkauties no uzmanības apliecinājumiem, kas līst pār mani kā maija lietus.
Kad patiešām vēlos būt ievērota, iekārota, vienvārdsakot, redzama acīs, spēju vien truli blisināties glancētajos skatlogos, lai sasniegtu mirkli ekstāzes.

Migrēna nav pārgājusi. Pieteica sevi jau no paša rīta. Sāp iekšas. Kafija šķiet pārlieku stipra. Un es esmu briesmīgi nogurusi.
Svētdienas skola mani nobeigs.

Atkal manā prātā aug Atkarību un Vajadzību liste. Tādēļ, ka atliek laiks, lai pievērstos domām par dzīves telpas sakārtošanu rāmīšos. Es taču neteicu - plauktiņos. RĀMJI UN PLAUKTI, MANI DĀRGIE, TAČU NAV VIENS UN TAS PATS.

Nevarēju atturēties un nepateikt tam vīriešcilvēkam, ka viņa velosipēds ir burvīgs. Bija arī. ^^