Maija piezīmes. Par Imantu un Etjēnu.
Maijs. 10., 2012 | 12:19 am
No:: melnbaltalapsa
Savā lielajā un pūkainajā somā, starp n'to skatu citām materiālām lietām, esmu iemetusi zaļajos vākos iesieto plānotāju un apzinīgi cenšos saplānot savu laiku. Sanāk? Sanāk. Zināju kur un cikos man šajā pēcpusdienā jābūt Imantā darba darīšanu sakarā, ne izklaides vai sazin kāda suņa labad vēl es tur atrastos - Dieva aizmirstā nostūrī, aizvadot divas stundas sava tik dārga laika vienības. Savu nervu un pacietības, piedevām, jo mana vārda māsa Kristina [lasot tālāk sapratīsi par ko iet runa] maniem nerviem lika pamatīgi pasvīst.
Zināju, ka pēcāk jādodas atpakaļ uz biroju, bet piezvanot M. man tika dota atļauja - viņas vārdiem citējot: ''Mārīt, vari nebraukt - ej tusēties!''
Ne noskaņojuma, ne vēlmes. Nogurums.
Labprātāk būtu pasēdējusi ar kādu pavisam, pavisam jauku cilvēku kādā omulīgā kafejnīcā un izstrēbusi tasi karstas, baltas kafijas. Parunātu par vērtībām un dzīves uzskatiem. Dzīves uzskatiem, kas skar nopietnību un vieglprātību. Varbūt abus vienlaicīgi..
Manā mob.tel kontaktu sarakstā tagad valda nopietnība. Te parādās kolēģi. Te paziņas. Te nopietnas personības ar lielo burtu. Nav kontakti ar sākumburtiem vai piemēram, Mākslinieks, Necelt, Viņš, u.t.t. kā bija senāk..
Esmu jau aizmirsusi to vieglprātību un sevis identificēšanu citā vārdā. Pag..
Šodien gan uz brīdi norāvos no ķēdes - biju Kristina. [tas tā, jo vienkārši ar kolēģi esam, tā teikt, uz viena viļņa apģērbu ziņā un viņas vārds piestāvēja vairāk nekā mans īstais]
Bija jautri. Tas galvenais visā manis vadītajā pasākumā.
Ak, jā, runājot vēl par The Plānotāju. Un vēl šis pats plānotājs lieti noder dzejas rindu pierakstīšanai, starp citu. Jā. Dzeja un mīļās manas Mūzas ir mani atkal uzmeklējusi. Atkal mazliet vēl kautrīgas un naivas savā būtībā, bet stipras vārdos, kurus cenšas iekliegt pasaules ausīs.
Sen neesmu smērējusi ar zilo tinti savas dienasgrāmatas baltās, viegli rūtotās lapas. Vai es maz spētu šodien aprakstīt visas tās sajūtas, kas bijušas aizpagājušajās dienās? Maz ticam. Maz ticams vai es to vēlētos. Ieslēgt savos atmiņu kambaros un aizslēgt aizmirstībai. Tās pieder tikai man - atmiņas.
Pareizi jau vien ir kā apkārtējie teic - esmu par egoistisku, lai spētu dalīties. Par žilbinošu. [uh, tas tik bija kompliments ^^]
Etjēns gan ir skaists vārds. ^^
Zināju, ka pēcāk jādodas atpakaļ uz biroju, bet piezvanot M. man tika dota atļauja - viņas vārdiem citējot: ''Mārīt, vari nebraukt - ej tusēties!''
Ne noskaņojuma, ne vēlmes. Nogurums.
Labprātāk būtu pasēdējusi ar kādu pavisam, pavisam jauku cilvēku kādā omulīgā kafejnīcā un izstrēbusi tasi karstas, baltas kafijas. Parunātu par vērtībām un dzīves uzskatiem. Dzīves uzskatiem, kas skar nopietnību un vieglprātību. Varbūt abus vienlaicīgi..
Manā mob.tel kontaktu sarakstā tagad valda nopietnība. Te parādās kolēģi. Te paziņas. Te nopietnas personības ar lielo burtu. Nav kontakti ar sākumburtiem vai piemēram, Mākslinieks, Necelt, Viņš, u.t.t. kā bija senāk..
Esmu jau aizmirsusi to vieglprātību un sevis identificēšanu citā vārdā. Pag..
Šodien gan uz brīdi norāvos no ķēdes - biju Kristina. [tas tā, jo vienkārši ar kolēģi esam, tā teikt, uz viena viļņa apģērbu ziņā un viņas vārds piestāvēja vairāk nekā mans īstais]
Bija jautri. Tas galvenais visā manis vadītajā pasākumā.
Ak, jā, runājot vēl par The Plānotāju. Un vēl šis pats plānotājs lieti noder dzejas rindu pierakstīšanai, starp citu. Jā. Dzeja un mīļās manas Mūzas ir mani atkal uzmeklējusi. Atkal mazliet vēl kautrīgas un naivas savā būtībā, bet stipras vārdos, kurus cenšas iekliegt pasaules ausīs.
Sen neesmu smērējusi ar zilo tinti savas dienasgrāmatas baltās, viegli rūtotās lapas. Vai es maz spētu šodien aprakstīt visas tās sajūtas, kas bijušas aizpagājušajās dienās? Maz ticam. Maz ticams vai es to vēlētos. Ieslēgt savos atmiņu kambaros un aizslēgt aizmirstībai. Tās pieder tikai man - atmiņas.
Pareizi jau vien ir kā apkārtējie teic - esmu par egoistisku, lai spētu dalīties. Par žilbinošu. [uh, tas tik bija kompliments ^^]
Etjēns gan ir skaists vārds. ^^