Aprīļa piezīmes. Bohēma VS ideālisms.
« previous entry | next entry »
Apr. 17., 2012 | 01:23 pm
Skaņa: Lana del Rey - Born to die
Es šķiet, ka vairāk par visu šajā dzīvē tiecos būt bohēmiste - ideāliste. [bohēmisms uz pilnu klapi - ideālisms vēl pieklibo ar kreiso] Ideāla matu krāsa. Ideāli pagatavota kafija no rīta - mans dzīvības dzēriens. Ideāls skatījums un apvārsni. Ideāli kēksi ar mellenēm un šokolādes gabaliņiem. Ideāli cilvēki blakus un līdzās, kas uzliekot plaukstu uz pleca, iedveš manī to enerģijas daudzumu, kas nepieciešams izdzīvošanai. Ideāli laika apstākļi, kad nav ne silts ne pārāk auksts.
Man atkal patīk lietus. Laiku atpakaļ tas pamatīgi kaitināja un jau prātā iešāvās doma - vai tik neesmu izaugusi, vai arī mani kāds izaudzinājis? Pasarg' dies' viss tomēr ir kārtībā!
Patīk atkal sajust uz kailās ādas lietus lāses, kas krīt no augstajiem, svētajiem debesu kalniem. Attīroša un dziedinoša sajūta. Alku piepildīti un atvērti vārti.
Šodien atļaujos būt ar melnākām ēnām [kolēģe vakar nosauca mani par melno acu īpašnieci - atcerējos par lētā mīlas romāna tēlu - Lilliju] un uz rokām nesāt rokassprādzes. Vienmēr jau, piemēram, darba vidē nevaru atļauties būt tik brīvdomīga. Žvadzošas skaņas man vienai šķiet skaistas un pieglaimīgas, bet ne citiem.
Rāmji un izstrādātie standarti. Nomest augstpapēžu kurpes, žaketi, izlīst no šaurajiem svārkiem, atraisīt matu kamolu un palikt vienai - mākslā būt pašai sev.
Būt pašai sev un teikt pirmo kas uz mēles. Esmu tieši tāda meitene un ne cita. Nekrāju cilvēciskās būtnes sev pie sāniem. [tā vienkārši sanāk..]
Viens smaids vai skatiens, padara tos aklus. Mani vienlīdz un tikpat.
Padara mani aklu un aiznes nebūtības važās. Važu patiesībā nav, bet Tu jūti tās it visur, kur iegrimst Tavs skatiens.
Kad paliks vai kļūs siltāks, saulaināks, došos uz Andrejostu. Man vajag piestātnes mierīgumu un naftas kuģu smaržu. Man nepieciešami vēli vakari un agri rīti ostā.
Atceros kā ar Edgaru reiz sēdējām uz saules nokaitētajiem betoniem, tur Andrejostā. Tā bija vasara un cerības manās acīs.
Runājām par cilvēciskajām attiecībām un par izvēlēm, kuras esmu izdarījusi. Tolaik tās likās pareizākās no pareizākajām - katru teikumu apstrīdēt un apgalvot pretējo. Šobrīd atskatoties saprotu - mīlēt pirmo reizi ir - sāpēt. Viņš kā draugs, centās norādīt man ceļu pa kuru doties, bet es neklausījos. Draugi zina labāk. Pareizi.
Es mainos ar katru brīdi, tamdēļ nepieradini sevi pie kāda viena manis izveidota tēla. Kad sāksi pierast - es Tevi izdzēsīšu no sava skatiena.