Marta piezīmes. Mantru pavasaris uz dienas pleciem.
« previous entry | next entry »
Apr. 6., 2012 | 05:28 pm
Esmu Tavai un jūsu ikdienišķajai, pareizajai, pa plauktiņiem sakārtotajai dzīvei zudusi. Atklātības kārtis mestas ne vairs galdā, bet tieši Tavā nelietīgajā, pēc nepelnītas uzvaras smeldzošajā sejā. Kaut kas pēc paviesošanās čūsku bedrē, kur tiku iemesta vakardien [situācija mūžīgi mūžos un āmen viena un tā pati - uz darba vietu atnāk mana Priekšnieka priekšnieki un redzot Mārīti, secina, ka viss ko viņa dara ir absolūti nepieņemami viņu izstrādātajiem standartiem. Mārīte parāda raksturu. Mārīte tiek nolikta pie vietas.], ir katastrofāli salūzis un ierastie maršruti, kuros tiecas mana neremdināmā, alku tāluma pārpildītā sirds, ir kļuvuši vēl izteiktāki. Alkstu tāluma, kur aizbēgt. Neatskatīties vairs atpakaļ. Ne uz tiem, kas sagādā manai dvēselei ciešanas. Tikai projām no solījumiem. No solījumiem un cilvēkiem, starp citu, kas lūdz Tavu palīdzību, bet kad seko norēķināšanās - uzgriež muguru un izliekas nepieejami kā nolādēti, iedomīgi izdzimteņi, kuru vienīgais dzīves mērķis ir uzskatīt sevi par pašiem gudrākajiem un talantīgākajiem itin visā.
Itin visā tikai paši, bet citus, kas vēlas ņemt dalību notiekošajā, aprok dzīvus zem dzīves smagās rokas.
Izdzīvo, ja vari. Bez klātbūtnes izaudz par stipru un konkurētspējīgu jauno scenāriju rakstītāju. Pareizi, jo dzīve, kurā dzīvo ir vien Tevis pašas rakstīts scenārijs, Mārīt.
Rauj pie tām cilvēciskajām būtnēm, kas uzskata mani par mani pašu, nevis par varītēm vien cenšas salauzt manu pretestību, pārmācīt, izveidot pēc ģīmja un līdzības, izkalt manos vaibstos sevi. Esmu jau gana ļāvusies, lai mani apslīpē un padara vizuāli tīkamāku sabiedrības un katra indivīda skatījumam. Pietiek.
Rauj pie tām cilvēcīgākajām no cilvēcīgākajām būtnēm, kas redzot mans neveiksmes ir līdzās un uzliekot roku uz pleca ieskatās acīs sakot: ''Man Tevi vajag..'' ''Man bez Tevis būs skumji..''
Nepieciešama, jo es esmu Es - mūždien neloģiskais radījums, kas paļaujas uz instinktiem, nevis pārdomātām sajūtām.
Kad gribas padoties, šāds, šādi strukturizēts teikums ir zāles, baldriāņi, kas nomierina un apstādina uz brīdi elpot.
Es zinu, ko es atbildēju. Es zinu kā es jūtos. Es tikai nezinu kādēļ..
Jūtos stipra kaut vai par to, ka esmu tur kur esmu. Salaulāta ar darbu uzņēmumā, kas nosaka standartus tādā un tādā jomā visā pasaulē.
Ja jau runa aizgāja par un ap, un pie cilvēkiem.. Tiem, kurus esmu pieradinājusi pie sevis- apzināti vai neapzināti - par to gan būtu maza bēda kurš tad kuru.
Sirds cilvēki. Cilvēki priekš sirds. Formulējums.
Kolēģe Santa noteikti ir viena no tiem. Ir tikai dažas sievietes manā dzīvē, kas mani ir tā apskāvušas. Vakar, kad žāvēju asaras [sasodītā emocionalitāte pēc lielo priekšnieku apmeklējuma uzdeva savu un es kā muļķa meitēns izplūdu asarās], viņa pienāca un bez vārda runas apskāva, tā, it kā ar apskāvienu tiktu dziedēta kāda daļa manu lūzumu.
Kristaps. Nenoliedzami. Manā, varbūt ne tik plašajā darba vietu sarakstā [Mārīte nedara visu pēc kārtas, tikai patrāpās būt visur kaut kur], Kristaps tiešām ir numur viens Priekšnieks. [Aija no iepriekšējās darba vietas kā vadītāja arī nebija pie zemes metama.]
Sarunas ar Kristapu ir dzīvas un saistošas. Klātbūtne ir dzīva un dziedējoša. Atbalsts, kuru jūtu no viņa puses ikdienā, ir vairāk kā lielisks.
Un, protams, ir vēl. ^^
Tikko kā esmu pamodusies. Augstais dievs, kaut nebūtu devusies labprātīgi gulēt - jūtos vēl sliktāk - vēl izmocītāka un vēl nogurušāka nekā pirms. Pavasara nogurums vai kas nopietnāks un dziļāks? Es vienkārši nedrīkstu iet gulēt nekādas sasodītas, nolāpītas diendusas!
Tēja ar medus garšu un pirkstu pieskārieni portatīvā datora taustiņiem. Blakus snaudošs Šrodingera kaķis. Laukā aiz loga vakara saulē slīgstoša fabrika. Motocikla rūkoņa. Dievinu motociklus un vispār es gribu ''Vespa''