Pieklauvē un nāc iekšā - Marta piezīmes. Saldumu rozes ir sasaldētas.

Par šodienu, šķiet, ka varu un drīkstu pateikt tikai vienu vārdu, un tas būtu - vējš. Esmu pieturējusi cepuri no vēja nagiem. [būtu smieklīgi skriet pakaļ cepurei kā tādā lētā romantiskā kino, lai arī tas būtu kas tāds, kas Mārītei piestāvētu. Mārīte parasti ir smieklīga.] Esmu pieturējusi svārkus - arī, lai pasargātu no vēja negantajiem nagiem. Lakatu. Matus. Auskarus, kas žvadz pie ausīm kā tādi mīļi zvani, kas ierasts piekārti pie māju durvīm.
Un sevi - pie zemes.
Pie zemes, jo es labprātāk lidinos kaut kur tuvāk debesīm - pēdām varbūt tikai mazliet viegli skarot zemi.
Pie debesīm vienmēr ir siltāk, spožāk. Un man tik ļoti pietrūkst siltuma.
Siltums.

Jāatzīst, ka tās vīrieškārtas cilvēks - ārzemju kārtas - šīs dienas vēlajā pēcpusdienā Vērmaņdārzā ar rozi rokās, kuru stiepa ar tik lielu rūpību, bija smieklīgs visā savā tiešumā. Roze par atvainošanos vai kārtējā..? - iešāvās prātā tāda doma, redzot ietīto ērkšķiem klāto ziedu - vienu, vientulīgu un bezgalīgi skaistu.
- Hey!
Es: Hey.
- How are you?
-Es:Thank's, I'm fine.

Ir savādi un tajā pašā laikā pašsaprotami apzināties, ka es beidzot esmu nonākusi, tur kur esmu vēlējusies būt. Es laužu stereotipus par klasisko darbinieku Starptautiskā iestādē, par klasisko dzīves biedreni, labāko draudzeni, māsu, pusmāsu, meitu.
Skatlogi attēlo to mani, kādu esmu vēlējusies redzēt jau sen. Vārds? - Nezināms.

Laukā ir piķa melna tumsa un laiks nodoties rokrakstiem.
Pa kādai ''Gossip girl'' sērijai un tējai. ^^