Pieklauvē un nāc iekšā - Janvāra piezīmes. Par teātri un cillvēces vieglprātību.

Nenoliedzami vispārēji pieņemts stereotips, bet tomēr, lai arī ko melstu ļaunas, indīgas čūsku mēles, ikvienas aktrises sapnis ir nospēlēt uz teātra skatuves Džuljetas lomu. Naivo un tajā pašā laikā spēcīgo mīlētāju, kas gatava doties nāvē.
Neesmu aktrise pēc profesijas par nožēlu, vai par laimi, kā to ņem, bet arī es vēlos nospēlēt Džuljetas lomu. Skatuves, ja saucam to par dzīvi. Iedegties par kādu. Izdegt par kādu. Sirdi un dzīvību atdot par iekāri, kas saplosa.

Vakar bija burvīgs saspringtas dienas noslēgums - 'Romeo un Džuljeta'' izrāde D. teātrī. Patīkami, ja vēl pirms pirmizrādes, kur cilvēkbūtnes raujas kā negudras, ir iespēja baudīt izrādi. Privilēģijas. Protams, ''sļivki obšestva'' - divi Ģirti - Ģirts Ķ. un Ģirts T., divas Ievas - Ieva I. Un Ieva A., kā ar Ģirta T. brālis Pauls T. Gan jau bija vēl, noteikti, ka bija, bet mana skatiena bultas lidoja tikai šajos cilvēciskajos radījumos. Atgiezeniskā saite. Mhm.
Jāatzīst, ka man bija visai grūti atraut skatienu no skatuves, kur aktieri uzveda šo stāstu, šo skumjo stāstu, kā teikts tajā dziesmā, kas tika nospēlēta uz skatuves dēļiem: ''Nav stāsta skumjāka par šo.. Skumjāka par šo. Romeo un viņa.. Džuljeta..'' [Filma arī, nenoliedzami laba ar manu jaunības dienu dievekli Leo.]
Manas plaukstas visu izrādes laiku gulēja mana Pavadoņa plaukstās, kas nevis kā ierasts pieņemts vīriešcilvēku sugai, bija iemidzis un krāca, bet gan tikpat neatlaidīgi durstīja skatuvi ar savu skatienu.

Un trīs sarecējušas asins krāsas rozes, kuras izrādes laikā gulēja man uz ceļgaliem. Patīkami, ja rozes tiek dāvātas reti, bet no sirds. Kad es patiešām tās negaidu, bet tās tiek pabāztas man zem degungala, kad apkārt valda ziemas aukstums un es mīņājos pie D. teātra biļešu kasēm, kur man ir pateikts gaidīt [un es, protams, ka esmu vismaz pusstundu ātrāk nekā norunāts]

Ir miers. Un iedzers mazliet par daudz Jägermeister.