Decembra piezīmes. Par mīklas ruli un skatieniem, ko veltī kaķi.
« previous entry | next entry »
Dec. 26., 2011 | 01:04 pm
Svētki nosvinēti. Viss. Lieciet man tagad svētu mieru līdz jaunajam gadam. Un arī pēc tam, ja drīkstu lūgt, palūgt jums..
Ziemas miegs. Un, jā ierakšos dāvanu kaudzēs un līksmi smaidīšu. Ziedos - kaltētos un īstos, lūpu balzāmā, lielajās krūzēs ar krāsainiem baloniem, un vēl, un vēl, un vēl. Par lapsas asti jo it īpaši. Atceries, cik ilgi es dīcu, skatoties uz Tavu lapsas ķepiņu pie somas, ka es gribu asti? ''Gribu asti! Un gribu asti!'' - kliedzu Tev tieši ausī, kad Tu mani viegliņām pacēli savās rokās. Atceros galvaspilsētas parku zālienus, mākoņu formas virs galvas, policistus, kuriem kaut kas nepatika, soliņus un sauli. Gaismu. Smaidu. Prieku.
Atceros. Bet tik daudz kas ir aizgājis līdzi laikam un izgaisis tajā..
Tagad aste ir pie manas somas un plīvo vējā. ^^
Kā vakar, kad devos ciemos uz Kr, B. ielu.
Šampanietis mutuļoja, pašceptie pīrāgi un piparkūkas. Kaķi. [Nē, kaķi nemutuļoja]
Kā jau vakar rakstīju savā ''čīkstētāju kontā'' - https://twitter.com/#!/melnbaltalap
Ciemojos svētku ietvaros un protams, pie īpaša radījuma. Tiešām īpaša šajā vārda nozīmē. Citu cilvēku gādīgo roku pamests, bet nonācis pie citiem gādīgākiem cilvēkiem, kas kaķi prot novērtēt un sauc to par Personību. Kad pēdējoreiz biju ciemos, radījums vēl bija dikti maziņš un bailīgs. Tagad - izaudzis gana liels, lai pievērstu man uzmanību. Nekautrīgi.
Es ļoti iemīlējos pelēkā radījuma ar milzīgajām ķepiņām spēļmantiņā, kas ir tāda vīterojoša [kā putnu balsis] pele staipīgā auklā. Piesieta tā pie durvju roktura, lai vienmēr pa rokai. [lasīt: ķepai]
Manu aizrautību ar minēto objektu, pievilināja arī pelēko ķepaini. Skatījos, uzbāzīgi, jāatzīst, kā pelēcis rotaļājas. Nezinu, kas īsti norisinājās burvīgā radījuma prātā, bet viņš ik reiz kad pamanīja, ka vēroju - leca man sejā. Ik reiz es atrāvos kā ar ūdeni aplieta! Visbeidzot, viņš aizgāja pat tiktāl, ka ignorēja klaji manu iemīļotāko rotaļlietu un visu savu kaķisko uzmanību piesaistīja tikai un vienīgi man. Saskrāpētās rokas un deguns, burvīgi lai neteiktu vairāk. ^^
Kad pulkstenis jau sasodīti tuvojās stundai ar vārdiem ''laiks mājup'' - pelēkais radījums jau bija man klēpī un saldi iekārtojās, lai varētu čučēt.
Ziemas miegs. Un, jā ierakšos dāvanu kaudzēs un līksmi smaidīšu. Ziedos - kaltētos un īstos, lūpu balzāmā, lielajās krūzēs ar krāsainiem baloniem, un vēl, un vēl, un vēl. Par lapsas asti jo it īpaši. Atceries, cik ilgi es dīcu, skatoties uz Tavu lapsas ķepiņu pie somas, ka es gribu asti? ''Gribu asti! Un gribu asti!'' - kliedzu Tev tieši ausī, kad Tu mani viegliņām pacēli savās rokās. Atceros galvaspilsētas parku zālienus, mākoņu formas virs galvas, policistus, kuriem kaut kas nepatika, soliņus un sauli. Gaismu. Smaidu. Prieku.
Atceros. Bet tik daudz kas ir aizgājis līdzi laikam un izgaisis tajā..
Tagad aste ir pie manas somas un plīvo vējā. ^^
Kā vakar, kad devos ciemos uz Kr, B. ielu.
Šampanietis mutuļoja, pašceptie pīrāgi un piparkūkas. Kaķi. [Nē, kaķi nemutuļoja]
Kā jau vakar rakstīju savā ''čīkstētāju kontā'' - https://twitter.com/#!/melnbaltalap
Ciemojos svētku ietvaros un protams, pie īpaša radījuma. Tiešām īpaša šajā vārda nozīmē. Citu cilvēku gādīgo roku pamests, bet nonācis pie citiem gādīgākiem cilvēkiem, kas kaķi prot novērtēt un sauc to par Personību. Kad pēdējoreiz biju ciemos, radījums vēl bija dikti maziņš un bailīgs. Tagad - izaudzis gana liels, lai pievērstu man uzmanību. Nekautrīgi.
Es ļoti iemīlējos pelēkā radījuma ar milzīgajām ķepiņām spēļmantiņā, kas ir tāda vīterojoša [kā putnu balsis] pele staipīgā auklā. Piesieta tā pie durvju roktura, lai vienmēr pa rokai. [lasīt: ķepai]
Manu aizrautību ar minēto objektu, pievilināja arī pelēko ķepaini. Skatījos, uzbāzīgi, jāatzīst, kā pelēcis rotaļājas. Nezinu, kas īsti norisinājās burvīgā radījuma prātā, bet viņš ik reiz kad pamanīja, ka vēroju - leca man sejā. Ik reiz es atrāvos kā ar ūdeni aplieta! Visbeidzot, viņš aizgāja pat tiktāl, ka ignorēja klaji manu iemīļotāko rotaļlietu un visu savu kaķisko uzmanību piesaistīja tikai un vienīgi man. Saskrāpētās rokas un deguns, burvīgi lai neteiktu vairāk. ^^
Kad pulkstenis jau sasodīti tuvojās stundai ar vārdiem ''laiks mājup'' - pelēkais radījums jau bija man klēpī un saldi iekārtojās, lai varētu čučēt.
(bez virsraksta)
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
iamgod
date: Dec. 26., 2011 - 08:51 pm
Link
Ar dzīvniekiem sadzīvot ir viegli, ar bērniem/cilvēkiem - tas ir citādi. Negribu izklausīties augstprātīga, bet iet vieglāko ceļu - cik var....
Tas ne jau Tev konkrēti, bet vispārīgi tā divkosība, ka uķi-puķi kaķēniņš, bet kad piedzimst meitenei mazulis, tad "bāc, man atkal jau nav laika, sīkais jābaro, sīkais brēc, etc"
Ceru, ka Tev tā nebūs (:
Atbildēt