(bez virsraksta)

« previous entry | next entry »
Mar. 16., 2018 | 08:38 pm

Čau. Šeit atkal es. Divas dienas pastrādājusi un socializējusies. Nedēļu, divas noslimojusi. Izraudājusi no acīm zaļumu un ieguvusi terapijas ceļā kaut kādu dīvaini izmocītu smaidu sejā. Čau. Pilnīgs čau. 

Un tā nu es cenšos savākties, dienu no dienas un nakti no nakts. Tāda izmocīta un pilna nesapratnes, kāpēc es nespēju dzīvot tā vienkārši. Kāpēc man vajag  visu to mīlestību un kāpēc man vajag visas zvaigznes redzēt sev blakus. Un kāpēc es nespēju socializēties ar tiem, no kuriem es to gaidu visvairāk. Kāpēc laiks un telpa ir atņēmuši spēju priecāties. 

Jā, es taču iemācījos atkal mīlēt, bet manu mīlestību vazā dubļos un nenovērtē.  Mitinos vispārpieņemtā haosā. Es iemācījos atkal klusēt un neko neteikt.
Un tā turpinās šī riņķa dziesma un es kā ēna dienā esmu ierauta tajā iekšā..
 

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories

Comments {3}

jolie

(bez virsraksta)

from: [info]jolie
date: Apr. 4., 2018 - 01:48 am
Link

Vai tās būtu tik pazīstamās un tik sievišķīgās slāpes pēc mīlestības...? Lasu un izlasu kaut ko sev ļoti pazīstamu. Bet varbūt arī tas 'pazīstamais' manī pašā ir izaudzis tik liels, ka to redzu visā, kam virsū uzspīd dienas gaisma... Bieži trūkst mīlestības kā ēst. Un visvairāk no Tā, kurš ir vistuvāk un kurš tiek saukts par vismīļāko. Mēs sievietes, mēs esam kā kaķenes, kurām vajag, lai mīļo, glāsta, runā, uzmana, kurām vajag stipro klinti, aiz kuras paslēpties un silto pavardu, pie kā sasildīties. Vai siltums- tas būtu sieviešu liktenis un aukstums- vīriešu...?
Garas un sasāpējušās domas. Lieku punktu.

Atbildēt | Diskusija

Es

(bez virsraksta)

from: [info]melnbaltalapsa
date: Apr. 7., 2018 - 04:28 pm
Link

Tavs skaistais domu gājiens, plūdums, ritējums.

Atbildēt | Iepriekšējais