(bez virsraksta)
Mar. 16., 2018 | 08:38 pm
No:: melnbaltalapsa
Čau. Šeit atkal es. Divas dienas pastrādājusi un socializējusies. Nedēļu, divas noslimojusi. Izraudājusi no acīm zaļumu un ieguvusi terapijas ceļā kaut kādu dīvaini izmocītu smaidu sejā. Čau. Pilnīgs čau.
Un tā nu es cenšos savākties, dienu no dienas un nakti no nakts. Tāda izmocīta un pilna nesapratnes, kāpēc es nespēju dzīvot tā vienkārši. Kāpēc man vajag visu to mīlestību un kāpēc man vajag visas zvaigznes redzēt sev blakus. Un kāpēc es nespēju socializēties ar tiem, no kuriem es to gaidu visvairāk. Kāpēc laiks un telpa ir atņēmuši spēju priecāties.
Jā, es taču iemācījos atkal mīlēt, bet manu mīlestību vazā dubļos un nenovērtē. Mitinos vispārpieņemtā haosā. Es iemācījos atkal klusēt un neko neteikt.
Un tā turpinās šī riņķa dziesma un es kā ēna dienā esmu ierauta tajā iekšā..