- bumbumbum
- 2/11/14 10:04 pm
- cik amorāli ir nakts vidū bučoties ar svešinieku atspiedušai pret baznīcas žogu, pār kuru pirms divām nedēļām vīna reibumā esmu mēģinājusi arī pārsvemties?
tas laikam nedaudz kontrastē ar centieniem nesmēķēt, nerīt gaļu, lasīt gudras grāmatas un pabeigt skolu. way to go, baby! - 0 komentāriir ko teikt?
- Wann küsst du mich endlich?
- 2/7/14 10:11 am
- Man ir bezbožna vājība uz Berlīni, lai gan tur esmu bijusi tikai pāris reizes un man joprojām ir bail, ka nepaspēšu laikā iekāpt metro, tāpēc mani iespiedīs durvīs un es nomiršu vai man noraus locekļus.
Tā pilsēta taču ir neizsmeļama. Daudzi berlīnieši savas dzīves laikā tā arī nekad nepamet savu mikrorajonu, jo vienkārši nav vajadzības. Kafejnīcas, bāriņi, jocīgi indiešu veikaliņi, underground reiva ballītes un vēl un vēl un vēl. Tādai lauku duņai kā man atliek tikai raustīties sajūsmā.
Brīvdienu sākumu pavadīju kopā ar vācieti, ar kuru nebijām tikušies desmit gadus. Pārvarēt manu iedzimto kūtrumu bija grūti, jo viņš konstanti laiku pavadīja pie visādām apstarojošām ierīcēm - datoriem, ipadiem, iphoniem, hands free ierīcēm, un pat izgājis sabiedrībā turpināja ik pa laikam knakstīties ap saviem sociālajiem portāliem. Noturējusi iedvesmojošu runu pierunāju puiku vismaz pāris dienas atturēties un turpmāko laiku man bija jāuztraucās vien par to, kā izskatīties pēc iespējas pieklājīgāk, kad iepazīstoties viņa draugi jautās: "O, tu esi Filipa draudzene, tu arī strādā konsultēšana vai finanšu jomā?" - "Nē nē, mēs esam bērnības draugi, es strādāju viesnīcā, brīvajā laikā spēlēju mūziku, rakstu sērīgu dzeju un esmu nabadzīga, tāpēc badojoas un atbraucu ar autobusu, bet paldies, ka apjautājāties, kā klājas jums jaunajā dzīvoklī Parīzē?"
Izrādās, viņiem ir arī mobilo telefonu aplikācija, kas ļauj klubos atrast mīlestību. Telefons noskenē apkārt esošos pretējā dzimuma pārstāvjus un nosūta to profilus uz tavu telefonu. Ja redzētais liekas simpātisks, spied "like" un, ja arī otra persona uzspiedīs "like", dzīvosiet laimīgi līdz mūža galam. Fantastiska, ne?
Bez visādiem man kā provinces skuķim neredzētiem brīnumiem mēs atradām arī riktīgi fancy, šausmīgi paslēptu "knock on the door" bāriņu, kurā milzīgs tēvainis mūs stingri nopētījis galu galā atļāva pieļurbāties ar ļoti gardiem, bet vājprātā dārgiem kokteiļiem.
Par pārējo vēlāk. Tas vēl jāsagremo. - 0 komentāriir ko teikt?
- 1/26/14 02:46 pm
- atvaļinājuma 4.diena.
mans organisms domā, ka ir pēdējais laiks atgulēt visas pēdējā gada laikā iekavētās stundas un prāts izfīčojis, ka ir īstais brīdis bendēt omu ar pārmetumiem par to, kā esmu izniekojusi jaunību, iespējamo talantu un olšūnas.
jā, tad, protams, vēl atlikām ir laika domāt par to kretīniskāko vīrieti, kurš nekad nezvana, nekad nesaka, ka esmu skaista, tikai periodiski uzrodas un sadusmo tik ļoti, ka vakaros guļu un domāju, vai dusmošos visu mūžu, jo tas taču būtu šausmīgi neveselīgi un skumji.
vispār jau ir forši. pirmo reizi mūžā pati nomainīju ģitārai stīgu, klausos zemfiru, plānoju berlīni un gūglēju savu jauno dzīvi.
kļūstu tik patstāvīga, ka prieks. - 0 komentāriir ko teikt?
- 1/21/14 12:40 am
- grūti saprast, vai puika, kurš atsūta dzejoli, sakās, ka esi skaistākā meitene pagastā (tāpēc viņš jau dienām nespēj gulēt), un vēl pamanās uz darbu atstiept pusklēpi ar apvītušām rozēm (viņas ārā dabūja salu un tikušas siltumā drīz sāka izskatīties pēc iestīvināta ķīseļa, bet ne par to stāsts),ir pilsētas pēdējais romantiķis, vai tomēr pusmaniakāls dīvainis. un ja tomēr tas ir pirmais variants, tad kādā sakarā man ieraugot viņu ielas pretējā pusē no bailēm svīst plaukstu pamatnes un gribas teleportēties uz timbuktu? vai vainīga pārliekā atklātība (jo tomēr, ir taču lietas, ko var noklusēt), vai tomēr vainīgs tas, ka gadu gaitā mēs kļūstam par žultainām mazohistēm, kuras izskatās tik vājprātā labsirdīgas, tomēr satikties spēj tikai ar kretīniskiem narcisiem, kuri sakās mīlam mūsu savdabīgumu, lai gan patiesībā tikai grib aplaizīt mūsu krūtis?
ok, es drošvien šausmīgi dramatizēju, bet tiešām, mēs gribam romantiku, bet kad romantika klauvē pie durvīm, raujam vagu, jutīgo indivīdu metam pār bortu un raustāmies bailēs.
vispār jau laikam vienkārši daļa cilvēku samīlējušies kļūst buberti. un buberts nav slikts, bet nav arī baigi seksīgs. - šobrīd skan: Lianne Le Havas
- 1 mēļoir ko teikt?
- 1/16/14 10:47 pm
- es īsti nezinu, kurā brīdī mēs kļuvām tik jūtīgas, bet man šodien naturāli rāva piņņu, kad skolā dabūju astoņnieku, jo attiecīgos priekšmetos astoņniekus dabū lūzeri, tie muļķīši, kas sev iezaurējuši, ka, iespējams, viņiem kaut kas padodas, lai gan tā īsti ņihujā nepadodas. kamēr sēdēju lekcijā, bezjēdzīgi laizīju savas pūžņojošās brūces un sapņoju, kā mājās aizbahāšu caurumus dvēselē ar vistas kājām, mana kursa biedrene skuma par savu desmitnieku, jo desmitnieki neesot īsti.
sievietes ir neizprotama tauta. nē, nudien. šis pat pārspēj reizi, kad visas literātu čikses pusgarās adītās kleitās tresīja pie Gangnam style vietā, kur drescods ir kaprona zeķbikses.
es laikam vienkārši nedaudz uz sevi dusmojos.
vai pareizi būtu jāsaka - es laikam vienkārši dusmojos uz vitamīnu trūkumu organismā (gūgle man sastāstījusi, ka visas vainas ir vitamīnu trūkumā. nav spēka, pfff, apēd vitamīnu, nāk raudienu par sīkāko čerņu un gribas elpināt katru pusbrauktu kaiju, pff, iedzer vitamīnus)
nu tad tā arī darīšu. - 0 komentāriir ko teikt?
- pagātne smaržo pēc zaļās tējas
- 1/13/14 01:26 am
- man nekad nav bijis bail novecot, bet vienmēr ir bijis bail neatcerēties un, cenšoties visu atcerēties, galu galā nojūgties jau 25 gadu vecumā.
laikam tāpēc es katru nakti sapņos redzu citus cilvēkus un viņus visus glabāju. tad pamostos un domāju, ka mans prāts ir absolūts pidars, jo neviens normāls nevar mīlēt tik daudz vienlaicīgi.vai arī var. noskatījos šodien raidījumu par pagātni, kuru pat vēl neatceros, jo neesmu piedzīvojusi. un izdomāju, ka pie velna dzeju, pie velna visus jaunos talantus, mūsdienu dzejas procesus un nacionālās identitātes paraugus, man vajadzētu uzrakstīt par savas dzimtas literātiem.starpcitu, to, ko raidījumā nosaukuši par saviesīgo Grēviņu uzdzīvi, mana vecāmamma dēvēja par lopisku inteliģences nodzeršanos, slēptu aiz "radošumu veicinošās bohēmas". un tieši tāpēc viņa no mana vectēva aizgāja, pārcēlās atpakaļ uz Latgali, nu dzīvo izolētā viensētā, kur vienīgā komunikācija ar ārpasauli ir čerkstošs radio, grauž rāceņus un saka, ka es precēšu mākslinieku tikai pār viņas līķi.
- 2 komentāriir ko teikt?
- 1/10/14 03:28 am
- darbā daudz metalurga strādnieku, izbijušu karavīru, jūrnieku un pienainu tīņu. un visi nez kamdēļ skumji. vienīgi tie, kas izskatās, kā atbraukuši ar pēdējiem autobusiem no visādiem apšaubāmiem pagastiem, izskatās laimīgi. vispār tikko viens pārdzēries puika teica, ka tādas krūtis kā man vajadzētu nocirst un nēsāt katru dienu līdzi stresa noņemšanai. vai arī nocirst, sasaldēt un likt dzērienos ledus vietā. man ir amazing darbs.
- 1 mēļoir ko teikt?
- 1/9/14 05:09 pm
- es atkal mācos blogot (lasi - publiski īdēt). tas palīdzēšot manai pašsajūtai (tā stāstīja meksikāņu puika no darba, tāpat kā to, ka pēc katras skumjās dziesmas ir jāklausās priecīgā un jābrīnās, nafigā es pēkšņi atkal esmu laimīga un pašpietiekama, haha). vispār jau tas darbojas, pleilistē saripojuši visādi latino ritmi, oma turās, vienīgi mācības nevedas, jo ik pēc piecām minūtēm gribas ēteriski plivināt gaisā rokas, dziedāt līdzi un izlikties, ka esmu kārtīgā Havannas tveicē.
bet vispār es dusmojos uz sapņiem. par to, ka atved pie manis kādu sen sen aizmirstu un izlolotu, noliek priekšā un vēro, sak, še ņem un atkal mīli. tādus siltus puikas ar maigām ādām un dziļām dobām acīm, un skaistas meitenes žūžainām balsīm un smaržīgām kaklu bedrītēm. tad nu ej un izdomā, kurā sirds priekškambarī, lai tos lohus atkal nobāž. un tajos sapņos mēs runājamies un priecājamies, un esam neatdalāmas vienības, saaugušas kopā, kā visa tā pagātne, kurā viens otru vēl nebijām pazaudējuši. nu bāc. - šobrīd skan: Raul Paz - Carnaval
- 0 komentāriir ko teikt?
- welcome
- 1/9/14 02:36 am
- viss. pēc piecu gadu Blogger lietošanas esmu šeit. vairs negribas, ka visi urķi var mani sameklēt, lai gan pati to sākumā izvēlējos. jāsaka atklāti, tā īsti daudz es vēl neko nerubīju. gribas visu tā glīši glīši, bet šeit laikam tas pagrūti. pēkšņi ir sajūta, ka esmu atgriezusies laikā un savā 97 windowsā kapāju Harija Potera datorspēli no kaimiņpuikas aizdota, varen sašvīkāta diska. divas stundas centos atkost, kā pievienot header bildīti, bet opciju "rediģēt CSS kodu" (lai kas tas arī būtu, blogerī bija iespējas ķibināties ar HTML, te laikam nekā tamlīdzīga nav) tā arī neatradu. nu jau samierinājos ar sūro likteni un došos gulēt. sveiki un ar labvakar, mani jaunie virtuālie, vēl neesošie draugi!
- 6 komentāriir ko teikt?