- pagātne smaržo pēc zaļās tējas
- 1/13/14 01:26 am
-
man nekad nav bijis bail novecot, bet vienmēr ir bijis bail neatcerēties un, cenšoties visu atcerēties, galu galā nojūgties jau 25 gadu vecumā.
laikam tāpēc es katru nakti sapņos redzu citus cilvēkus un viņus visus glabāju. tad pamostos un domāju, ka mans prāts ir absolūts pidars, jo neviens normāls nevar mīlēt tik daudz vienlaicīgi.
vai arī var. noskatījos šodien raidījumu par pagātni, kuru pat vēl neatceros, jo neesmu piedzīvojusi. un izdomāju, ka pie velna dzeju, pie velna visus jaunos talantus, mūsdienu dzejas procesus un nacionālās identitātes paraugus, man vajadzētu uzrakstīt par savas dzimtas literātiem.
starpcitu, to, ko raidījumā nosaukuši par saviesīgo Grēviņu uzdzīvi, mana vecāmamma dēvēja par lopisku inteliģences nodzeršanos, slēptu aiz "radošumu veicinošās bohēmas". un tieši tāpēc viņa no mana vectēva aizgāja, pārcēlās atpakaļ uz Latgali, nu dzīvo izolētā viensētā, kur vienīgā komunikācija ar ārpasauli ir čerkstošs radio, grauž rāceņus un saka, ka es precēšu mākslinieku tikai pār viņas līķi.