- Wann küsst du mich endlich?
- 2/7/14 10:11 am
-
Man ir bezbožna vājība uz Berlīni, lai gan tur esmu bijusi tikai pāris reizes un man joprojām ir bail, ka nepaspēšu laikā iekāpt metro, tāpēc mani iespiedīs durvīs un es nomiršu vai man noraus locekļus.
Tā pilsēta taču ir neizsmeļama. Daudzi berlīnieši savas dzīves laikā tā arī nekad nepamet savu mikrorajonu, jo vienkārši nav vajadzības. Kafejnīcas, bāriņi, jocīgi indiešu veikaliņi, underground reiva ballītes un vēl un vēl un vēl. Tādai lauku duņai kā man atliek tikai raustīties sajūsmā.
Brīvdienu sākumu pavadīju kopā ar vācieti, ar kuru nebijām tikušies desmit gadus. Pārvarēt manu iedzimto kūtrumu bija grūti, jo viņš konstanti laiku pavadīja pie visādām apstarojošām ierīcēm - datoriem, ipadiem, iphoniem, hands free ierīcēm, un pat izgājis sabiedrībā turpināja ik pa laikam knakstīties ap saviem sociālajiem portāliem. Noturējusi iedvesmojošu runu pierunāju puiku vismaz pāris dienas atturēties un turpmāko laiku man bija jāuztraucās vien par to, kā izskatīties pēc iespējas pieklājīgāk, kad iepazīstoties viņa draugi jautās: "O, tu esi Filipa draudzene, tu arī strādā konsultēšana vai finanšu jomā?" - "Nē nē, mēs esam bērnības draugi, es strādāju viesnīcā, brīvajā laikā spēlēju mūziku, rakstu sērīgu dzeju un esmu nabadzīga, tāpēc badojoas un atbraucu ar autobusu, bet paldies, ka apjautājāties, kā klājas jums jaunajā dzīvoklī Parīzē?"
Izrādās, viņiem ir arī mobilo telefonu aplikācija, kas ļauj klubos atrast mīlestību. Telefons noskenē apkārt esošos pretējā dzimuma pārstāvjus un nosūta to profilus uz tavu telefonu. Ja redzētais liekas simpātisks, spied "like" un, ja arī otra persona uzspiedīs "like", dzīvosiet laimīgi līdz mūža galam. Fantastiska, ne?
Bez visādiem man kā provinces skuķim neredzētiem brīnumiem mēs atradām arī riktīgi fancy, šausmīgi paslēptu "knock on the door" bāriņu, kurā milzīgs tēvainis mūs stingri nopētījis galu galā atļāva pieļurbāties ar ļoti gardiem, bet vājprātā dārgiem kokteiļiem.
Par pārējo vēlāk. Tas vēl jāsagremo.