AERODROMS

Kāpēc es vienmēr varu dabūt visu, ko gribu, bet tikai ne to, ko man vajag visvairāk?
rādās, ka būs garš un pelēks pavasaris. damn.
pasaule manā priekšā, bet šoreiz es īsti nezinu, ko ar viņu iesākt.

Beidzot. 12h miega. Bez sapņiem, bez pamošanās, tikai miegs. Es jau neko, bet tas ir apmēram tikpat cik visās iepriekšējās reizēs kopā.
Īsi sakot - nedēļa kopš pagājušās otrdienas bija vnk graujoša. Pozitīvā nozīmē vairāk vai mazāk. Hell yeah. Sajūta kā jaunībā. Ehh. Nezinu labi tas vai slikti, bet tas pilnīgi noteikti ir labāk par ''guļu gultā, man viss pofig, neko negribu''. Turklāt šodien arī lekcijas jāpaklausās. Nu tā starp citu. Un vēl šis tas. Un vēl man gribās uz jūru. Nu tā pa sniegu un tamlīdzīgi. Vai arī kaut kur pa skaisto paēst. Vai uz kino aiziet beidzot. Bet tā kā šīs pēdējās vēlmes nav pārāk lētas, pirmā ir visreālākā.
Runājot par svinēšanām, manējā ir apmtuveni pēc mēneša un šobrīd pat liekas, ka varētu to tā kārtīgi atzīmēt. By the way. Jo neko labāku, kā rādās es nevarēšu sev uzdāvināt. Nu, tad jau redzēs. You never know.

Bet nerealitātes sajūta paliek. Un aiz loga atkal snieg.

Viss sākās ar to, mūsu jaunā fakultāte atrodas aizdomīgi tuvu Rock'N'Riga iestādei. Un vēl ar to, ka mums garšo alus, bet tas jau ir cits stāsts.
Šis stāsts sākās otrdienā ar no jumtiem krītošu sniegu un dāmu, kas pakļuva zem tā (par laimi vai nelaimi es tā nebiju). Secinājums - kāda jēga mācīties, ja tevi tik un tā var nosist sniegs. Vai lāstekas. Vai abi kopā. ''Viņai ir šoks, viņai vajag alu'' izvērtās par pēcpusdienu iepriekšminētajā iestādē, kas savukārt noveda līdz absinta vakaram Siguldā un dažu labu cilvēku izvilkšanu no mājas. Un tas savukārt beidzās vai turpinājās nākamajā rītā tajā pašā iestādē, kur pirms dienas sākās. Mazliet atgādināja pirmā kursa laikus. Eh. Bet dažreiz vajag un gribās, un galvenais jau ir labi cilvēki apkārt. Trešdienas vakara atlikusī daļa pagāja sen neapmeklētajā PB (un nekas nebija zaudēts lol), risinot šizīgas sarunas par pasaules pārvaldīšanu un homoseksuāli orientētiem elfiem. Neprasiet kapēc.
Vēl pēc tam pāris jauki cilvēki tika ielūgti uz tēju, sviestmaizēm un ''Latvijas'' spēlēšanu sestajā stāvā. ''Latvija'' ir tā ģeniālā spēlē, kurā tu vari sajusties ''īpaši gudrs'' un reizēm vispār domā, kā, pie velna, ir pabeigta vidusskola. Tā gadās.
Ir ceturtdiena un izskatās, ka arī šovakar kaut kas notiks. Un tā kā pagaidām izskatās, ka es nedabūšu to, ko gribu visvairāk, so I have all the rights to have fun this week. And I will. Pilnīgi noteikti.
Garastāvoklis ar plus zīmi. Beidzot.

un atkal es neiešu gulēt. kaut gan es gribētu, gribētu aizmigt cieši un gulēt ilgi, ilgi, ilgi. gulēt un nemosties. atceros senu omes stāstu par viņas māsu, kas laukos pārstrādājās un tad aizmiga uz vairākām dienām, ja ne uz visu nedēļu. gribi tici, gribi netici. var jau būt, ka tā arī patiešām bija.
by the way - nu jau pagājušā 14.februāra sakarā atcerējos ko smieklīgu. par vienīgo ever šīs dienas dāvanu savā īsajā dzīvē. dāvināt man 14.februārī dāvanas ir slikts tonis, nekad tā nedariet.  kaut kad sen, vienu vienīgu reizi, viens cilvēks šo nerakstīto likumu aizmirsa. jā, tas bija vīrieškārtas pārstāvis; nē, tas nenāca viņam par labu. jā zināja arī, ka man šitās padarīšanas ir dziļi pie vienas vietas. un tagad pati labākā daļa. mana vienīgā valentīndienas dāvana visos laikos(ak jel cik gejiski tas skan) bija liela šokolāde...ar vēl lielākiem lazdu riekstiem. ak. cik skaisti. tā starp citu man ir alerģija no lazdu riekstiem, bet tas tikai tā starp citu. nu jā tas cilvēks to laikam mazliet piemirsa. mazliet. pēc tam gan sāku domāt, ka tas varēja būt slēpts slepkavības mēģinājums, jo es nebiju īpaši jauka pret šo konkrēto personu. bet nu ko var gribēt no meitenes tīneidžera gados, kurai visas šitās saldās romaņķikas ļoti drīz apnika. lieki piebilst, ka mana attieksme pret šo personu palika tikai sliktāka. no way.
un joprojām es neiešu gulēt.
jo, ja es to izdarīšu, tad nepiecelšos pēc pāris stundām, lai brauktu uz Rīgu un neaiziešu uz universitāti. bet uz universitāti ir jāiet, jo tā ir labi un tā vajag. jo bez universitātes (vai dajebkādas augstākas izglītības) tu esi tikai lūzeris ar vidusskolas papīru. to, ka pēc universitātes tu paliec kā lūzeris ar bankas un sazin kādiem vēl parādiem, es negribu apgalvot, jo pasaulē vēl pastāv arī gudri un centīgi cilvēki. man patiešām prieks par viņiem. un vispār šajā rindkopā ir pārāk daudz vārdu ''universitāte''. dooh.
man gribētos ticēt, ka šī stāsta beigās mēs visi tomēr būsim laimīgi, bagāti un tamlīdzīgi. vai arī miruši, jo mirušiem neko no iepriekšējā nevajag. okei labi, tas jau izklausījās biedējoši. tātad - laimīgi, paēduši un ar jumtu virs galvas. un alus pagrabu. nekādā gadījumā neaizmirstiet alus pagrabu. vīns arī der, bet es tomēr palikšu pie alus.
gulēt neiešu. bet gribās. gulēt, bet tikai ne šeit. tu zini. un es arī zinu.

Let's sleep together right now, Relieve the pressure somehow
Switch off the future right now, Let's leave forever

rokoties pa neta lapām atradu ko ģeniālu -  http://101roltonarecepte.blogs.lv/2010/01/ - visas piecas zvaigznītes autorei par izdomu.
studenti, sarosamies :D

p.s. man liekas, ka Veitneres j-kundzei vajadzētu saņemties un uzrakstīt to pavārgrāmatu par ēdieniem, kas pagatavojami tējkannā. nu tajā parastajā, elektriskajā. tas ir apmēram tāpat kā vārīt pelmeņus pannā, tikai vēl mazliet studentiskāk.

es gribu ēst. ledusskapī salst majonēze un kaut kādas burkas. nekā iepriecinoša. vēl vairāk - nekā ēdama.

screw you guys, this bitch is going home.

vakarnakt viņas tomēr pierunāja mani iet izklaidēties, bet tas nemaina faktu, ka šobrīd man labāk patīk sēdēt mājās. jesss I'm so lame.

ieslēdzu telefonu (nu, kas gan man atlika) un pāris minūšu laikā saņēmu tik daudz sms, kā vēl nekad agrāk pāris minūšu laikā (lasīt - daudz) :D
bet vispār, nē, es nejūtos vainīga, ka izslēdzu telefonu uz veselām divām nedēļām (tā laikam sanāk)..okei es tikai skaņu izslēdzu un noliku malā, to izslēgšanos viņš pats. jūs jau arī tā darītu, ja jūs nebarotu divas nedēļas.

-

čau, es arī vēl esmu pie dzīvības.
neesmu bijusi Rīgā cik jau..divas nedēļas? tad, kad hujviņzin kāda vīrusa nomocīta, izslēdzu telefonam skaņu un iemetu somas apakšā, es nedomāju, ka arī pēc nedēļas vēl nebūšu viņu ieslēgusi. rīt laikam tā kā vajadzētu beidzot. no mājas ārā ar neesmu bijusi jau otro nedēļu. tā muļķīgā slimošana sesijas laikā, kas skaisti ievilkās, izjauca visus manus plānus. pat lamāties negribas, nav jēgas. bet 5dien beidzot uz Rīgu jābrauc, kas cits man atliek, jāsaliek viss pa plauktiņiem un jāpaskatās ko tur vispār var darīt. a negribās man šobrīd to Rīgu ar saviem mūriem, trokšņiem un cilvēkiem. nepavisam negribās. no otras puses - cik var gulēt gultā, blenzt griestos un domāt visādas dumjas lietas. dēļ šitās nesocializācijas kāds gan jau ir padomājis, ka esmu nomirusi vai vismaz aizbraukusi mandarīnus lasīt. kontaktējusies esmu tikai ar diviem cilvēkiem, kas nav mana ģimene..nē, meloju, šitie abi ar pie ģimenes pieder. vairāk vai mazāk. māte šodien pateica, ka man esot negatīvs skats uz dzīvi. nu nez kādam gan viņam tagad būtu jābūt. un nē, tas nenozīmē, ka mani tagad vajag izklaidēt.
nē, šitā nīkšana mājās nogalina visu dzīvotprieku. bet ko iesākt, ja sabiedrību arī negribās.
un es vēl sabiedrisks cilvēks skaitījos. ou hell yeah. bet laikam jau visiem kādreiz kaut kādas huiņas uznāk, ka gribās vnk sēdēt mājās un ne ar vienu nedraudzēties. nu, man vēl nebija gadījies - so, sucks to be me.
pat vienīgā interneta lapa, kas varētu mani iepriecināt, šobrīd uzvedas žīdiski un, mārrutki vien zina, kad viņiem uznāks lielo atlaižu lēkme. ja uznāks. un, nē, tie nav porņiki :D un historia.lv arī nē :D
aiz loga ir auksts. es taču gribēju sniegu. ha.

15 minūtes -20 grādu salā mēģināju atslēgt vārtus ar Rīgas dzīvokļa atslēgu. tas laikam par kaut ko liecina.
ziemas naktis ir skaistas, bet, ja tev salst un tu steidzies mājās, tu to nemani. vēl jo vairāk pus6 rītā.

p.s. neesmu nekāds Ramones fans, bet tajā dziesmā par dzīvnieku kapsētu kaut kas ir. var jau būt, ka tikai šonakt.

ārā ir auksts un man nepatīk. jā, jā, ir jau skaisti, kamēr tu skaties pa logu. bet man tā kā gribētos arī sabiedrībā iziet.
pozitīvais brīdis bija šorīt, kad sev par lielu prieku secināju, ka valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos A.Zunda man ir ielicis 8. man. jesjes. burvīgi.

aizbraucu pie senčiem. kā nekā nebija te būts veselus divus mēnešus. ģimeniskas sarunas ar māti un māsu. vecu fotoalbumu pāršķirstīšana hvz kādā sakarā. melnbaltas, putekļainas bildes. atmiņas uz papīra, kuras neatceros. cilvēki ar 80to gadu frizūrām. skaista jauna sieviete, kas vēl nebija mana māte. jauns un smaidīgs vīrietis, kurš vēl nebija tēvs un ne arī vecs alkoholiķis. divas mazas patizlas meitenītes, kas izrādās esam mēs ar māsu. heh.

tad viņi mani aicināja ārā, bet es negāju. šovakar nē. viņiem taču nav taksometra, lai aizvestu mani mājās. naktis laimi nenes. viss ir savādāk.

ienīstu bezmiegu.

klausos Dimitera ''Baigi Gribas'' un pārņēma kapitālākā 23.jūnija noskaņa. tas nekas, ka ārā mīnus trīspadsmit, sniegs uz jumtiem un leduspuķes logos. bet man jau vienmēr tās kreisās noskaņas uznāk.

gribu frēzijas. daudz, daudz frēziju, Rūjienas dzērveņu saldējumu un pastaigas novakarē pa dzelzsceļa sliedēm. un vēl maiju ar tikko izplaukušām lapām.
jā, jā ir jocīgas viņai tās vēlēšanās.

baigi gribas vecos laikus
bezcerīgi lētu paiku
kaut ko sarkanu kas plīvo
čeku kas zin kā tu dzīvo

 baigi gribas lai kāds vajā
kremli brašu – zvaigzni tajā
siltu pižiku un čaju
maija svētkos lētu haju

 baigi gribas mīlēt brāli
sadzīvojot komunāli
katram savu gāzes plīti
diviem vienu kortelīti

brāļa man nav, bet toties ir komunaļņiks, čīkstošs dīvāns un tēja alus kausā. un neiztrūkstošās bezmiega sarunas. tikai kaķis trūkst, bet visu jau nevar gribēt.

šodien pie Zundas notika kaut kas mistisks. no 41 jautājuma es dabūju tieši ''ak jel, ja es dabūtu terorisma biļeti, tad es jums visiem uzsauktu alu''. es neticēju, kad viņš nosauca jautājumu. tā nevar būt, ka tu visu iepriekšējo vakaru un svarīgās dienas rītu streso par to, ka ''nu nav iespējams no 41 dabūt to vienīgo, ko tu skaisti uzrakstītu'' UN pats lielais Zunda skaļi pasaka tieši TO jautājumu. aaa. bāc. haļavas dievs laikam stāvēja man aiz muguras un teica ''šitai dzērājai būs nokārtot'' :D
šodien dzīve izdevusies.
alu es neuzsaucu, jo man nav naudas, toties uzradās cilvēks, kam tērvetnieku netrūka un mēs tāpat skaisti nosvinējām.

mans blondais puisītis šodien izrādīja šokējošas un vīriešiem neraksturīgas intuīcijas pazīmes. kaut gan ticamākais, ka es pati izpļāpājos. vai arī esmu palikusi pārāk paredzama. pff. nu nekas, lai jau viņam tiek tas prieks ;D

žēl ka Antonija eksāmenā nevar atstāstīt vienu pēckara gadu notikumu pēc izvēles. nez par ko gan es rakstītu :D
ja godīgi ir tikai viens notikums, ko es pārzinu precizi pa stundām un tas nav saistīts ar ASV, aukstajiem kariem un tamlīdzīgām padarīšanām. laikam jau labi, ja vispār kaut kas interesē. citam nacisti, citam kolhozi, citam vispār kaut kādas ikonas un pussabrukuši pieminekļi.

šodiena kaut kur pazuda. bļ.
sen nesatikti cilvēki un ballīte veco laiku vārdā. izdomāju, ka pie viena drīkst nodzert visas savas mazās dzīves sāpītes un tamlīdzīgi. kādreiz jau var atļauties. vajag.
laikam jau izdevās, jo šodienas agrā rītā pēkšņi no Vecrīgas attapos Imantā. daudz pazīstamu un vēl vairāk nepazīstamu cilvēku, alkohols un gulēšana kaut kādā vatafak ņudzeklī uz matrača. (ņudzeklis ir nenormāli tizls un smieklīgs vārds, bet šobrīd labāku nespēju izdomāt). gluži kā tīneidžera gados, kad varēja dzerstīties apkārt n-tās dienas no vietas un par visu bija totāls pofig.
tikai atšķirībā no skaistās jaunības, Beta ap pieciem pēcpusdienā atjēdzās, ka pietiks un jābrauc mājās. pēdējās saprāta paliekas iedarbojās laikam. vispār jau jautri, bet tomēr šitam ''dzeram, dzeram, neguļam'' laikam esmu par vecu. tā kā tāda ome, bļe.

un vispār, atvainojos vienam foršam cilvēkam, ka neatbildēju uz vienu foršu sms ziņu, bet toties es viņu pārlasīju kādas desmit minūtes. un nejau tādēļ, ka man lēni pielec. UN publiska šī atvainošanās ir tādēļ, ka manās asinīs joprojām ir vairākas skaistas promiles alkohola un nākamās pāris stundas pavadīšu ciešā miegā. āmen.

tā kā man sevi ir jāmierina un man vajag kaut kādu ''gaismu tuneļa galā'', un pie tam ne ļoti tālā nākotnē - radās plāns(ģeniāls manā ne īpaši prātīgajā izpratnē), kas silda manu tizlo sirdi :D
tagad tikai jāgaida, kad parādīsies iespēja sākt viņu īstenot. var jau būt, ka nemaz nebūs vajadzība, bet hujviņzin labāk ir nodrošināties.
kas tas par plānu? a vot neteikšu, man patīk noslēpumi ha ha.

p.s. man bail no Antonija. viņš ir ļauns. Vasks pat nav tik ļauns. jā.

pamodos un sapratu, ka tomēr gribu uzturēt noteiktu alkohola līmeni asinīs. šovakar pavisam notiekti. šovakar man te nepatīk. tas pāries. tā gadās.
viņas atnāks ar vīnu un izklaidēs mani ar stāstiem par sesiju. rīt es pati sākšu sevi ar to izklaidēt. savādāk man sapņos rādās gavriļins un pareizticīgo baznīcas. vai nu tas nozīmē pasaules galu, vai arī to, ka jāmācās. hah.

offtopic: by the way mani fascinē cilvēki, kas lidostā guļ uz grīdas. pie tam visdažādākajās vietās. es pamēģināju un man nepatika.

a vispār man ir tāda sajūta, ka es tās piecas nedēļas esmu vienkārši nosapņojusi. vai arī šim dzīvoklim ir kaut kāda -tu vienmēr esi bijis un būsi šeit- aura.

sniegs, sniegs, sniegs un tomēr - nē, man te nepatīk.

p.s. brauciens izdevās pozitīvs, paldies tautiešiem un alkoholam.
ar katru reizi aizvien jauni stāsti par latviešiem ārpus Latvijas. un nē, tā sauktā sirdsmiera nebūs, kamēr nebūs...punkts, datums un krustiņi kalendārā. eh, it's up to me now. whatever, never mind, man nāk miegs un gribu gulēt. tāpēc arī nekādu action stāstu nebūs, lai gan varētu būt.

p.p.s neguliet uz grīdas, guliet uz paklāja. būs siltāk.

Pirmdien būšu atpakaļ, bet par to nav jāpriecājas.