AERODROMS

čau, es arī vēl esmu pie dzīvības.
neesmu bijusi Rīgā cik jau..divas nedēļas? tad, kad hujviņzin kāda vīrusa nomocīta, izslēdzu telefonam skaņu un iemetu somas apakšā, es nedomāju, ka arī pēc nedēļas vēl nebūšu viņu ieslēgusi. rīt laikam tā kā vajadzētu beidzot. no mājas ārā ar neesmu bijusi jau otro nedēļu. tā muļķīgā slimošana sesijas laikā, kas skaisti ievilkās, izjauca visus manus plānus. pat lamāties negribas, nav jēgas. bet 5dien beidzot uz Rīgu jābrauc, kas cits man atliek, jāsaliek viss pa plauktiņiem un jāpaskatās ko tur vispār var darīt. a negribās man šobrīd to Rīgu ar saviem mūriem, trokšņiem un cilvēkiem. nepavisam negribās. no otras puses - cik var gulēt gultā, blenzt griestos un domāt visādas dumjas lietas. dēļ šitās nesocializācijas kāds gan jau ir padomājis, ka esmu nomirusi vai vismaz aizbraukusi mandarīnus lasīt. kontaktējusies esmu tikai ar diviem cilvēkiem, kas nav mana ģimene..nē, meloju, šitie abi ar pie ģimenes pieder. vairāk vai mazāk. māte šodien pateica, ka man esot negatīvs skats uz dzīvi. nu nez kādam gan viņam tagad būtu jābūt. un nē, tas nenozīmē, ka mani tagad vajag izklaidēt.
nē, šitā nīkšana mājās nogalina visu dzīvotprieku. bet ko iesākt, ja sabiedrību arī negribās.
un es vēl sabiedrisks cilvēks skaitījos. ou hell yeah. bet laikam jau visiem kādreiz kaut kādas huiņas uznāk, ka gribās vnk sēdēt mājās un ne ar vienu nedraudzēties. nu, man vēl nebija gadījies - so, sucks to be me.
pat vienīgā interneta lapa, kas varētu mani iepriecināt, šobrīd uzvedas žīdiski un, mārrutki vien zina, kad viņiem uznāks lielo atlaižu lēkme. ja uznāks. un, nē, tie nav porņiki :D un historia.lv arī nē :D
aiz loga ir auksts. es taču gribēju sniegu. ha.