my personal shit

Turpinu nedaudz bīties no aizmigšanas, negribu būt laimīga sapnī, ja nekad tāda nebūšu dzīvē. Gribu kleitu. Gribu, lai rīt nenotiktu Fizikas KD un nebūtu jāstāsta par grāmatu Angļu valodā, ko neesmu pat lasījusi. Tulīt kaut ko izdarīšu mācību labā un šodien ātrāk par diviem centīšos iet gulēt. Varbūt tomēr tas sapnis neatgriezīsies un Horoshopā vairs nebūs rakstīts "Norāda kāda ir tava patiesā misija dzīvē". Jaj, mana dzīve tik tāl ir neinteresanta, ka dažreiz iemetu aci horoshopos, dažreiz sakrīt. (: Mana misija tad jau drīzāk ir nevis klusumā aiziet no kāda jauka cilvēka, kas tagad iespējams mani ienīst, bet gan dzīvot bezrūpīgāk, bez apstājas, lai nebūtu laika domāt par emocionālām lietām. Šodien bibliotēkā paņēmu grāmatu Niagāra un Putnubiedēklis. Drīz sākšu lasīt.

Šodiena/vakardienas nakts. Vakardien es visu dienu pavadīju pa mājām, gulēju līdz divpadsmitiem ucēcēcē. Vakarā sāku iemīlēties pamazītēm DDskolā wubbby. Un es dabūju Debašu sadaļu, tas ir tāds WĪĪĪĪ,jo debates ir ļoti jaukas, foršas. Tagad jūtos superīgi, protams, ka man darbu tagad būs vēl, vēl vairāk, bet tas nekas. Jūtos forši, jo esmu jau uzdrukājusi divus pavedienus tur un atvērusi latviešu valodas grāmatu, kas ir baigi apsveicami. Vakardien vienīgais nācās noskaidrot par sistēmu kāda varētu valdīt tajā sadaļā un pēc tam, kad nu riktīgi aizņemtais vai flegmatiskais kārtībnieks rakstīja atbildi uz maniem jautājumiem par ilgu un lēnu, es vienkārši dabūju viņu skype un daļēji izmācījusies, samocīta gāju gulēt tikai divos naktī. Būtu zinājusi, ka tik būšu tik nelāgā sapnī, būtu palikusi skype un runājusi par forumiem ar kārtībnieku. Gultā atkritu, balstīju galvu pret rokām un aizmigu. Sapnī redzēju kādu cilvēku, kuru patiesi negribēju redzēt, vienkārši pārāk daudz skumju. Kīno teātris, sēdēšana blakus, viena cita pazīstama seja. Tad pēkšņi es atrodos laukos, guļu zālītē un jūtu jaukās vēja vēsmas, tad pienāk viņš... pieceļ ar roku un man šķiet, ka es nedaudz smaidu. Pa to laiku, kamēr viņš mani velk uz kādas vietas pusi es paspēju konstatēt, ka mani mati ir skaisti sapīti, drausmīgi svinīgi. Tad redzu vairākas svešas sejas, viņa ģimene, laikam. Tad es vienkārši eju prom... uz mežu prom, sapīkusi. Mani sauc atpakaļ un tad es pamostos no sapņa, iesitu maigi savam kaķim spiežot modinātāja pogu, jo šis apgūlies uz galda. Ja es kaut reizi vēl redzēšu šo cilvēku, kas to vien dara kā sāpina ar savu "Nē" es man liekas, ka vairs nekad negulēšu. Ehh tagad iešu uz bibliotēku ieņemt janus grāmatu kalnus, jo man iepatikās lasīt. ^______^
BTW Katnisa no Bada spēlēm SUCKS.
BTW Augšiņā mana Debašu sadaļas plāksne.

ir ļoti vēls. "Bada spēles" un abu varoņu mīlestība. Čalīkušū un Ķamrāns, salkana, skaista, laimīga mīlestība. tagad lasu "Dāmu paradīze" itinvisur ir mīlestība. neapzināti nedaudz sāp, es pati sevi uzkurinu, bet lasot uz mirkli tava dzīve nešķiet tik nozīmīga.
saguris skatiens. loki zem acīm. kaut kādi nekādi mati. spīdīgie vaigu un deguns. celšanās pusastoņos. jūtos slikti. galva sāp. jāiet tūlīt pat gulēt. rīt jāmostas ar jaunu sparu un jaunu ieceri. nekad vairs nevienam nepieķerties, neko nevar paturēt, dzīve ir nežēlīga. ienīstu spoguļatēlu, kas mazajā spogulīti raugas man pretī. pozitīvais? hmm rīt ir CC mīts, es tur smaidīšu, uzvedīšos pieklājīgi, būšu jauka, ja vien netīši pa ceļam neizturot neizkāpšu no autobussa Siguldā. Viss...

es gribu dzīvot, gribu redzēt, kas ir sāpes un neizsakāma laime, gribu pacelt savu dzīves rētoto seju tuvāk saulei, bet neapdedzināties, negribu vairs dzīvot kā putns ar aplauztiem spārniem, gribu lidot. bet lidot ar aplauztiem spārniem diemžēl nav iespējams, atliek gaidīt, kad sadzīs. jūtos nedaudz dīvaini. gribu pārāk daudz.

Otrais ieraksts, jeb vairs nekādu lielu aprakstu par Feridi, vismaz centīšos…
Tagad skatos uz putekļu sūcēju, nu labi, neviens neapraksta blogā savu putekļu sūcēju, kas stāv istabā, jo ir jau pagājusi nedēļa, kopš neesmu izsūkusi pirmā stāva paklājus. Ehh… Īstenībā es gribēju rakstīt par ko citu, nedaudz interesantāku. Jā, man vienmēr ir trūcis vārdu, lai aprakstītu šo savādo tēmu, visiem patīk tēma pati par sevi, tikai man tā atkal saistas ar ne īsti jaukām atmiņām. Vai arī vienkārši man līdz šim nav paveicies. Tātad nauda… par to es īsti iedomājos tikai vēl aizvakar laikojot savas trīs kleitas, no kurām viena bija mātes dāvinātā, kas tika atvesta paciņā no Londonas, bez laikošanas. Ir gandrīz apaļš gads pagājis kopš es skatos uz to kleitu, bet nezinu, ko ar viņu iesākt, jo viņa maksāja naudu, tā bija mana dzimšanas dienas dāvana. (Tikko sāk izskatīties, ka mans interneta modēms sāk atdzīvoties, nevarēju to nepierakstīt). Tātad kleita bija kā dāvana man pa pastu, jo mēs nu nedzīvojam visu cauru gadu kopā. Kad atvēru tad, protams, man bija bērnišķa sajūsma, jo kurš cilvēks kaut vai nedaudz nepriecājas saņemot dāvanas? Reakcija kā jau kā dīvainam cilvēkam, man bija interesanta. Sākumā pirmā doma bija aizkari, tādi tumši, bet aizkari, jo tieši pirms nedēļas bija apspriesta aizskaru pirkšana, jo manas istabas „iekšiņas” pārāk labi varēja saskatīt no ielas puses. Tad otra tā ir blūze, jo aizskari aizņemtu vairāk vietas un tad milzīgs šoks, jo tā bija kleita, nežēlīgi jauka auduma, mežģīne, ja tā viņu sauc, jo drēbes nav mana stihija, tikai bez lencēm, īsa, zem krūšu daļas saspurojās. ( Tie saspurojumi man atgādina grūtnieču kleitiņas). Un īsa pietam. Es tajā dienā kā uzvilkta skraidīju pa māju, biju uzvilkusi kleitu, un ārdījos, jo man kleita patika, bet viņa bija tik īsa un bezlencīšu, mana māte taču zināja, ka es nevalkāju kleitas, tas ir ārpus manām spējām izlikties, ka man patīk kleitas, nu labi tas bija pirms gada, pirms gada es protestēju pret jebkādām sievišķīguma izpausmēm, jo tad es vēl nezināju, ka pēc gada (tagad) sākšu mirt uzmanības dēļ. Kāda es vēl muļķīte biju. Jā man ir izvēle vai es gribu būt es pati un palikt tik pat pelēka kā parasti vai arī tēlot kādu pavisam svešu cilvēku, drausmīgi mālēties un uzvesties savādāk. Man sāk šķist, ka es sāku novirzīties uz otru variantu, jo cik ilgi var būt pelēks citu nepiesaistošs radījums? Labāk nedaudz paspēlēt teātri un pabaudīt dzīvi, nevis būt kā savā nodabā domāt par to cik īstenībā labi citi dzīvo. Bet par to negāja sākotnējā doma blogā. Gāja par to, ka es varu iegūt ko dārgu, skaistu, izsmalcinātu, bet ne vienmēr dārgākais var nu dārgākās dāvanas nelieto tā īsti. Lai vai kā, bet es māku pat visskaistāko, un ne gluži lētāko lietussargu (pat ar garantiju) saplēst. Jā, vējš stiprāk papūta un lietussarga viena metāla stīpiņa izgāja no ierindas. Ādas cimdus, kurus man uzdāvināja krustēva draudzene es nevarēju pat īsti uzvilkt, viņi žņaudza manas rokas kā cilpas, dārgais rokas pulkstenis un rokassprādze, kas bija apsudraboti un ar skaistiem kristāla actiņu posmiem man arī nebija riktīga. 2cm par lielu un krīt no rokas nost, bet iet pie juviliera kaut kā negribas, atkal naudas tēriņi un citas stulbās izdarības, jā tas ir dumi jau trešo gadu apsudrabotās lietiņas, kas izskatā ir tik smukas turēt kastītē un lielajā bardakā skapī, bet es vnk… arī kleita pierāda, ka man nevar dāvināt dārgu. Vai vispār kaut ko. Jo es pati pat nezinu ko vēlos, mja, tā arī gadās.
Ā un vispār gribēju pateikt visu laiku, ka pie manis nezināmu iemeslu dēļ veselu gadu īpašumā stāvēja kaut kāds tur ķip „slavens” Ralph Lauren Romance Silver spogulītis. Man to atdeva, tā vienkārši. Nu labi, atzīstu, protams, kuram tak nepatīk dārgas dāvanas? Visiem, man arī, bet pielietojums ir cits. Piemēram, spogulīti man tā pat vien iesvieda rokās mātes draudzene Londonā, viņa ir izbijusī kaut kādu tur dārgo kosmētikas un bižutērijas pārdevēja vai konsultants, īsti nezinu, bet visādā gadījumā no viņas man vēl ir CD acu ēnas, baigi labās. Mja… tagad tikai žēl, ka ādas cimdus nācās atdot tālāk, pulksteni izlēgt, lai baterijas netērējas un kleitu nobāzt skapja stūrī. Es sāku pārāk daudz rakstīt, atkal jau. Šodienai gan jau, ka pietiks. Jāiet Forstijai palīdzēt viena foruma darīšanās. Jā, es nevaru tā vienkārši apsēsties pie datora un neko nedarīt. Pirksti sāk nogurt. Otra mana pārdomu stāsta beigas. Ā nē, zemāk mans šodienas horoshops. Atbilstoši.

Mana gaišā mīla, neliec vērt lūpas, nevajag!
Nelūdz man dziesmas nekad, sirds pilna moku,
Ļaunā, klausi jel. Tev prieks tikai mājo.
Nelūdz man dziesmas nekad, sirds pilna moku.

Tik skumīgs bija stāsts par mazo dzīves baudītāju meiteni Rešāda Nurī Gintekīna grāmatā „Mazputiņš”. Jā es un stāstu cik skaista ir kāda grāmata. Kaut kas neierasts, jo es vispār nemēdzu lasīt, varbūt noskatos kādu filmu vai angļu valodā izlasu divas nodaļas no visas grāmatas par kuru būs jāstāsta, bet ne jau lasīt kādu grāmatu. Es vakardien no desmitiem līdz kādiem diviem lasīju šo romānu, šo jauko stāstu, jau ap vieniem, kad negribīgi ieskatījos mobilā telefona pulkstenī mani nomāca miegs, man šķita, ka kuru katru mirkli atlūzīšu pie grāmatas un nedod dies’ pazaudēšu vietu, kur es paliku. Bet nē, no rīta vienpadsmitos dienā pamodos, mazā lampiņa bija izslēgta, grāmata nolikta uz galda ar bibliotēkas kartiņu, kas kalpoja par grāmatzīmi, iekšā tajā. Es jau atkal pati sev nezinot miegā biju apzinīgi izdarījusi visu, lai apzinīgi un normāli gulētu. Jā, esmu dīvaina un to apzinos. Šorīt ko līdz pamodos es turpināju lasīt, nieka simts lapaspuses un Ferides (Čalīkušū) dzīves sāpīgo notikumu noslēgums. Grāmata bija skaista, turku romāns. Varbūt kāds padomās, ka turki ko tur spētu uzrakstīt, kaut kādi harēmi, plīvuri un garlaicība, bet tā nav. Harēmi ir tikai arābiem, plīvuriem ir sava veida nozīme un nekādas garlaicības, tikai vienas skaistas meitenes skaistākie gadi aprakstīti. Augstāk minēto pantiņu par mīlestību es paņēmu no grāmatas, to ūdenskrituma krastā Feridei un vēl dažām meitenēm dziedāja Jusufs, kas bija iemīlējies Feridei, bet meitene to uzzināja tikai mirkli pirms viņa nāves. Dažās vietās lai cik dažiem dumi neizlausītos, bet man sariesās asaras acīs. Arī Munise un citi cilvēki, kas tika aprakstīti grāmatā. Lai vai kā beigās tomēr Čalīkušū atgriezās pie sava mīļotā Ķamrāna, kura dēļ desmit gadus klaiņoja viena pati pa dažādām pilsētām, lai atrastu sev mājas.
Visa grāmata ir veidota kā Ferides dienasgrāmata, tikai pēdējā nodaļa ir stāsta veidā, kur meitene jau atgriežas dzimtajā Stambulā. Pārrakstīšu šeit fragmentu no Čalīkušū pēdējajiem ierakstiem viņas dienasgrāmatā.

Un, lūk, manas dienasgrāmatas pēdējā lappuse. Tā pierakstīta ar sīkām cilpiņām, kas atgādina skudru kājiņu pēdas. Reizē ar manām likstām beidzas arī burtnīca. Kāda skumja sagadīšanās! Neparko nesākšu jaunu dienasgrāmatu, nekad nesaņemšos aprakstīt jauno dzīvi. Man nav vairs par ko stāstīt. Rīt es kļūšu Hairullaha beja sieva, un man nebūs ne tiesību, ne drosmes runāt par citu dzīvi. Kas kopīgs sievietei, kas rīt pamodīsies vecā ārsta istabā, ar Čalīkušū, kuras visa dzīve ir vienkārša dziesmiņa un dažas asariņas?...
Šodien Čalīkušū nomirs uz visiem laikiem zem rudens lapām, kas nogūlušās uz viņas asaru slacītās dienasgrāmatas.
Kāpēc slēpt taisnību pēdējajā šķiršanās brīdī? Šo dienasgrāmatu, kuru tu nekad neizlasīsi, es rakstīju tev, Ķamrān. Jā, viss, ko es te runāju, viss, ko es rakstīju,- domāts tikai tev. Šodien beidzot ir laiks atzīties: esmu izdarījusi nelabojamu kļūdu! Jā, lai kā, es tiktu mīlēta, es varēju būt laimīga ar tevi un, protams, zināju to. Tas likās par maz. Man iegribējās būt ļoti, ļoti, ļoti mīlētai, pat ja ne tā, kā mīlu pati (tas nav iespējams), tad vismaz gandrīz tā pat. Vai man bija tiesības uz tādu mīlu? Nedomāju, Ķamrān. Esmu maza nejēgas meitene. Tu taču mīli savadībi, savdabīgi arī liec sevi iemīlēt. Vai ne, Ķamrān? Bet es to nesapratu…
Kas zina, cik valdzinoša sieviete bija tavs „dzeltenais ziediņš”? Saku to ne tādēļ, lai tev pārmestu, Ķamrān. Tici man. Ja viņa darīja tevi laimīgu, esmu ar mieru izlīgt ar viņu savās domās. Kas zina, cik jaukus vārdus viņa tev teica, cik jaukas vēstules viņa prata rakstīt! Bet es… Iespējams, būtu kļuvusi laba māte taviem bērniem, mūsu bērniem… Tas arī viss.
Ķamrān, to, ka tevi mīlu, es uzzināju pēc tam, kad bijām šķīrušies. Iemesls nav tas, ka iepazinu dzīvi vai mīlēju citus. Es to sapratu, tāpēc ka joprojām mīlēju tavu tēlu savā sirdī.
Garajās naktīs Zeinīlerā, kad vējš līdz pašam rītam vaidēja un raudāja tumšajā kapsētā, un bezgalīgajā stepē, kur skan zemnieku ratu sīkie, skumjie pulkstenīši, un līčloču taciņās Vītolu birztalā, kas pilna ar siltu, reibinošu savvaļas olīvu smaržu,- es vienmēr jutu tevi sev blakus, vienmēr dzīvoju tavos apkampienos.
Nabaga sirmgalvis, kura sieva es kļūšu, uzskata mani par bezgrēcīgu, baltu liliju. Kā viņš maldās! Mīla uz tevi izmocījusi manu dvēseli un miesu.
Tikai šodien mēs ar tevi šķiramies, Ķamrān! Jā, tikai šodien es kļūstu atraitne… Nevērojot visu notikušo, tu tomēr biji mazliet mans, bet es ar visu sirdi tava…

Izlasot grāmatu divos dienā es joprojām turpināju domāt par to. Vārtijos pa gultu, ignorēju cik jau rāda pulkstenis. Man bija vienalga. Uzreiz viss, ko jutu šķita nekas. Mani jau atkal kā tādu lupatu lelli aizvilka savā stāstā kārtējā grāmata, kuru man nāksies atdot lielajā bibliotēkā. Tā negribas, bet ko padarīsi? Tagad rakstu Wordā šo, lai varētu ielikt klabē, pirmais īstais bloga ieraksts, kurā beidzot es nestāstu cik jauki čivina putniņi aiz loga vai arī cik foršu atzīmi dabūju ķīmijā. Protams, ka visu laiku nespēšu aprakstīt savas izjūtas un saviļņojumu, bet vismaz kādreiz. Ja es rakstītu te visu patiesību, tad sen jau būtu stādīta tiesas priekša vai arī vismaz tiktu citu izsmieta, es zinu, tāpēc iespējams nedaudz jāpamelo. Jo kuru gan interesētu klabe, kurā cilvēks stāstītu visu atklāti kā uz delmas… pat to, ko radiniekiem kaunas teikt? Protams, ka neviens tāpēc īsi pateikšu, ka mīlestība ir kas skaists, bet tieši iemīloties mēs bieži vien izdaram tādas kļūdas, kuru dēļ mums pašiem ir jācieš. Īstenībā visi kādreiz ir bijuši lētticīgi, vientiesīgi radījumi, vienkārši dažiem dzīve jau pašos pirmajos dzīves gados ir likusi priekšā šķēršļus, kas šos cilvēkus ir padarījuši stiprākus, atturīgākus. Tie, kas vairāk vairās no mīlestības ir tieši visstiprāk kādreiz kādu iemīlējuši un tikuši pamesti un dvēselē sabradāti kā lupatu lelles. Tieši tā cilvēkiem nevar pieķerties, jo dzīvē nekas nav uz palikšanu, pilnībā nekas. Es to pārāk labi izjūtu, tāpēc saprotu. Nav viegli kādreiz atskatīties uz jau tik agri pieļautajām kļūdām dzīvē, bet dažreiz vajag, lai spētu mācīties un nenokļūdītos atkal. Dzīve nav gara un mums ir dota tikai viena, lai vai kā es gribētu vai negribētu es vairs nekad nevarēšu būt desmitgadīga meitene, kas kādreiz tik laimīgi skatījās uz dzīvi, bet tagad. Tagad skarbā realitāte un es izplūstu sīkumos, kaut arī pirms garas rindkopas teicu, ka pateikšu visu skaidri un tieši. Tagad gan viss…

avots: Autors nezināms
tēma: stāsti pārdomām
Reiz dzīvoja meitene, kurai bija 4 draugi.
Visvairāk viņa mīlēja ceturto un ļoti par to rūpējās. Viņa tam deva tikai visu to labāko.
Šī meitene arī mīlēja trešo un vienmēr kopā ar viņu izgāja sabiedrībā. Viņa baidījās, ka šis draugs var kādu dienu viņu pamest.
Viņa mīlēja otro draugu, kurš vienmēr bija ļoti iejūtīgs un laipns. Ja meitenei gadījās kādi sarežģījumi vai problēmas,viņa vienmēr varēja griezties pie šī drauga pēc palīdzības.
Meitenes pirmais draugs bija ļoti lojāls un uz sadarbību vērsts. Viņš neizvirzīja nekādus noteikumus. Šis draugs meiteni mīlēja ar visu savu būtību, bet viņa to pat nemanīja.
Kādu dienu meitenei atklāja neārstējamu slimību. Viņa atskatījās uz savu dzīvi un nodomāja- dzīvē man bija 4 draugi, bet pēc nāves es būšu gluži viena.
Tāpēc viņa jautāja ceturtajam draugam, “Es Tevi mīlēju visvairāk, rūpējos par Tevi katru dienu. Tagad, kad es mirstu, vai Tu sastādīsi man kompāniju arī pēc nāves?”
“Nekādā ziņā!”, atbildēja ceturtais draugs un aizgāja vairāk ne vārda nepasakot.
Šī atbilde meitenei sāpēja kā duncis mugurā.
Apbēdinātā meitene jautāja trešajam draugam, “Es Tevi esmu mīlējusi visu savu mūžu. Vai Tu man pievienosies, kad es miršu?”
“Nē!”, atbildēja trešais draugs. “Dzīve ir pārāk laba! Kad Tu nomirsi, es apprecēšos ar citu!”
Tad šī meitene vaicāja otrajam draugam, “Es vienmēr esmu griezusies pie Tevis pēc palīdzības un Tu vienmēr esi līdzējis. Kad es nomiršu, vai Tu man sekosi un pievienosies mirušo valstībā?”
“Piedod, šoreiz es Tev nevarēšu palīdzēt!”, atbildēja otrais draugs. “Es būšu Tev līdzās līdz kapa malai, bet ne tālāk.”
Meitene jau bija zaudējusi jebkādu ticību vai cerību, kad atskanēja kāda balss, “Es iešu Tev līdz. Es Tev sekošu, vienalga, kur arī Tu dotos.”
Viņa palūkojās augšup un ieraudzīja pirmo draugu. Viņš bija izkāmējis un cietis no nevērīgas izturēšanās.
Dziļā pateicībā meitene izsaucās,”man vajadzēja par Tevi parūpēties labāk, kad man bija tāda iespēja!”.
Patiesībā mums katram ir 4 draugi.
4. ir mūsu ķermenis. Lai cik ļoti mēs nepūlētos, lai tas izskatās labi, lai cik ļoti mēs to nelutinātu, viņš vienalga mūs pametīs, kad pienāks laiks mirt.
3. ir mūsu stāvoklis sabiedrībā un manta. Kad Tu nomirsi, to visu savā īpašumā iegūs kāds cits.
2. ir mūsu ģimene un draugi. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi vienmēr ir bijuši ar mums, tie tikai pavadīs mūs līdz kapa malai.
Un 1. draugs ir mūsu dvēsele. Nereti nomocīta, izbadināta un atstāta novārtā.

Pirmdiena. Tīri normāla diena, tikai kaut kā nedaudz parāk ātri. Kafejnīcas rindā stāvot pārliecinājos cik dīvainas iesaukas izdomā Katrīna un Māra. Pietam, viņas ilgi rēca par kaut kādu Kabaci un pēc tam nevarēja izdomāt, kura mīlēs Krēslu, tāpēc es neko neteiktdama kļuvu par Krēsla mīli. Nedaudz tiešām dīvaini. Krievu valodā dabūju cēlo vieninieku, man tikai nepatika, ka mans darbs ceļoja pa visu klasi. Kaut kad jāiet pārlabot, jeb tad, kad beidzot krievu valoda pielieks, proti- nekad. Skolotāja nemāk iemācīt un tad, kad es rakstīju KD es biju tikko no sporta un mana roka bija savilkta, jeb es knapi spēju to pašu kaut ko uzrakstīt. Gaidu, ļoti gaidu piektdienu, jo tad būs VIP balle skolā. Sarkans tepiķis, visi ģērbušies balti/melni. Man ir tikai kaut kas pelēks, mja, slikti. Būs arī apbalvošana par vislabāko tērpu, jeb puisis un meitene. Vispār pie tā sarkanā paklāja būs fotogrāfi un tas mani drausmīgi mulsina, negribu kaut kā tur. Nejutīšos omulīgi tādā diskotēkā. Tas viss šodienai.

Man viss labi, šo te rakstu, jo negribu nogremdēt blogu. Tagad skatos spogulī, kur pretī man skatās sakrāsota agnese. Nekā daiļa *smiekli*. Pirms stundas atnācu no kīnoteātra. Nolādēti auksts, filma galīgākais murgs. Filma Bēdīgi slavenie mērgļi. Biju domājusi uz ko nežēlīgi smieklīgu ar kara piesitienu. Še tev, ik pa desmit minūtēm nežēlīga apšaude. Vismaz iespējams noderēs vēstures stundā, jo mana blondā galva no grāmatas diezvai spētu iezubrīt, ka vāci Francijā nīdēja visus ebrejus. Vairāk pat sīkāk nevaru aprakstīt, jo viss bija satīts murgā. Ebrejietes Šosanas dzīves stāstu vienīgo varēja sakarīgi saprast. Ļoti priecājos, ka neaizgāju uz filmu- Brunču mednieks, pirms nedēļas vai divām gribēju to izdarīt. Jeb tajā filmā ir pārāk mīlestības pilns stāsts. Ķip slavens meiteņu mīlis vienmēr dabū to ko vēlas, pilnīgs nakts sakaru pavelnieks. Tad viņš ievēro skaisto kafejnīcas oficianti, kas ir kas līdzīgs pelēkās peles veidam un bla bla bla bla. Ā un vēl Cēsu Vidzemniekā ķip krēsli baigi labi un jaunie, bet apkure ir nulle, pietam, balkonā tikai trīs krēsli. Smieklīgi. Man, kad pirku biļetes piedāvāja trešo brīvo balkona vietu, bet kad uzgāju apskatīties, kas tur īsti sēž- ātri pārdomāju. Viens ļooti draudzīgs pārītis. Nē, paldies, iekārtojos kiniķi krēslos un centos nenosalt. Vienīgā mācība man no tās filmas- (Emanuela ir tā pati Šosana, tikai maskējas).
[18:13:11] Air.: Emanuela kad uz mirkli aizdomājās par mīlestību pret vāciešu kara varoni, ko bija sašāvusi no mugurpuses- viņu nošāva ļooti brutāli
[18:14:13] Linda: :D:D:D
[18:14:22] Air.: tas nozīmē, ka Emanuela par spīti tam, ka nogalināja 600 fričus (viņa bija ebrejiete, kuras ģimeni nošāva friči) uz mirkli atmaiga un pagriežot no viņas rokām nomirušo varoni pati saņēma lodes vēderā
[18:14:43 | Rediģēts 18:14:50] Air.: līdzjūtība un mīlestība ir bīstama dzīvībai :D

Humm... kas vēl? Ā jā, man sāk šķist, ka acu ēnas sāk ieēsties manos acu plakstiņos, burvīgi, drīz nevajadzēs tērēt laiku krāsojoties, jo dažkārt 5 minūtes, lai nenokavētu skolu ir izšķirošās. Nākamā būs skropstene un pēc tam pūderis. Ieiešu vēsturē kā meitene, kurai nekad vairs nevajadzēs krāsoties.

Un vēl es ... man Fransuīze vakardien iedeva dziesmas Kit-i - Осень ļooti skaista, dziesmu vārdi aizrauj. Viena no skaistākajām krievu dziesmām vispār.

Manas acis aizveras un atveras atkal, sasarkušās acis tukši blenž monitorā, mani mati ir izpūruši, nedaudz saķepuši. Es domāju. Klausos au revoir simone grupas visas dziesmas pēc kārtas, noskatījos dumu komēdiju, domāju, ka tur atradīšu kādus smaidus. Melot sev cik labi iet būtu neprāts, vienīgais, kam sāpētu būtu es pati, jo citiem, kas skatās uz manu smaidu iespējams liekas, ka viss ir kārtībā. Nē, man nav labi, neiet spoži. Manas domas visu laiku negribīgi kavējas pie vārda "pelēkā pele"... visu laiku domāju kāpēc.... es nespēju saprast tā vārda definīciju līdz galam, bet varbūt laika nošķiešanai derēs padomāt. Vārds pelēkā pele ir tik bezemocijistiks, ka retais nezin tā aptuveno nozīmi. Bieži klasēs ir pelēkās peles. Tikai nevar saprast kāpēc... aj es nezinu. Atkal asara, klausos Tumsu. Es gribu saslimt, ļoti gribu un gulēt mājās, lasīt grāmatas, iemācīties adīt, visu ko, tikai ne rādīt sevi ārpasaulei. Tā ļoti labi iztiek bez manis. Āmen, pozitīvā šeit nav un nebūs, vismaz šodien nē.

Man šķiet, ka virsraksts izsaka visu. Man pēdējajās dienās ir tā- es negribu rakstīt, vai arī pārāk maz pozitīvu lietu, ko minēt. Te es varētu sarakstīt velns zin ko par savu dzīvi, bet es tā nedaru. Pateikšu, ka esmu sveika un vesela, iet normāli, cenšos pārvarēt slinkumu. Lai nebūtu pavisam tukši ielikšu šeit dažus teicienos, kurus ir bijusi iespēja sastapt draugiem.lv runā sadaļā. Vienkārši šie man ir visvairāk sirdij pieķērušies:)

Dzīve ir kā konfekšu kārba - nekad nevar zināt, kāds būs pildījums... (Forests Gamps)
Es šonakt palūdzu savam eņģelim, lai viņš Tevi pieskata, bet viņš ātri atgriezās un teica, ka eņģeli eņģeļus nepieskata.
Nekad neignorē kādu, kuram Tu esi svarīgs, jo kādu dienu Tu vari saprast... ka esi pazaudējis dimantu, kamēr krāji akmeņus.
Mēs katrs esam eņģelis, tikai ar vienu spārnu. Un lidot varam, kad cieši apkampjam un apmīļojam mums līdzīgu būtni...

Ehh tagad jūtos vienkārši slikti, kaut ko izmācijos, kaut ko nē, iešu prom no datora, bet turpināšu vaktēt mobīlo... ja es te varētu aprakstīt VISU, VISU ehh. *nopūta* Kaut ko pozitīvu vajag? Nu, labi- mans kaķis guļ uz manām zeķēm visu vakaru, vsjo.

Pirmā skolas diena pēc rudens brīvlaika, ne šis ne tas. Baigais nogurums un trešdien jau krievu valodā lielais kd. Fizikā vēl maza prezentācija par kalendāriem Latvijā. Par spīti saulei, baigais besis un nogurums. Vēl mākslas skola, jeb neforši. Vismaz iepriecina, ka daudzu cilvēku baumu līmenī piektdien vai ceturdien būs masku/sadraudzības balle. Tas būtu jauki, ja notiktu, varētu tā riktīgi iztrakoties. Hmm man tagad patiešām nav ko rakstīt, nekā interesanta, uz rītdienu jau ir uzdots. Brrrr....

Tagad jau viss ir mierīgi, nu labi izskatos es drausmīgi, labāk nebildēt sevi, bet aprakstīt- tātad mati nedaudz saķepuši, matu galos galīgi un patiešām saspurojušies, āda ap acīm dīvaini bāla, laikam tai nepatika vakardienas acu ēnu lielais koncentrāts, zilie riņķi šoreiz ļoti minimāli, tā vispārīgi esmu kā bals vampīrs, un šodien vēl vajadzētu aiziet uz veikalu, jo man vajag salda, daudz salda savādāk es atslēgšos vakardienas dēļ, jeb melnā šokolāde kas līdzīgs enerģijai. Mja, rīts jauks, vēders protams stipri sāp, bet ne jau uzreiz sūdzēties, tas būtu dumi. Num diena jauka, saulīte spīd, lapas krīt kā negudras.

Šodien visu svēto diena, kad ir jābīstas no lidojošām, jēlām olām, papīru uzbrukumam tavas mājas pagalmas un vēl daudzām nežēlīgāk lietām, ko dara saldumu mangotāji. Šodien es visu dienu gulēju gultā, atlabu no kaut kādas nezinkā saķertas slimības, temperatūra, vemšana, svīšana... bet lai vai kā šajā burvīgajā naktī gribu iet uz Putu balli, kas notiek Cēsīs, gan jau mani palaidīs, gan jau.


EDIIIIIIIT; EJU UZ BALLI YĀAAAAAY

Rīt būs jubileja, jeb rīt tīri aizņemta diena+ jāsāk domāt par mācībām. Ehhh... kaut nebūtu bijis brīvlaiks, nejauktu galvu, lieki neiepriecinātu, jo tagad nedaudz sāp. Vēlāk vakarā 90% eju uz putu ballīti. Joprojām gaidu brīnumu, nezinu kapēc.

Es šodien no rīta savos matos atradu rīsu, RĪSU savos matos un es gulēju gultā. Neiespējami. Es laikam par spīti tam, ka dzīvoju tuvāk zārku izgatavošanas un apbedīšanas birojam, nekā laulību reģistram pa nakti precējos. Tagad tikai jāatrod kurš bija tas nabadziņšs. Ehhh ļoti ceru, ka sestdien tikšu uz Putu balli Cēsīs, jo ja netikšu, tad nonīkšu mājās, es ļooti gribu uz to balli, tik pat ļoti cik Pelnrušķīte to gribēja, tikai man nav labo feju, man ir tikai iecienītā pelēkā tunika. Gribu feju krustmāti.
p.s. Dominik- Anete sūta Tev daudzus hug, Anete likes U ^___^

Šodien es visu dienu kļaiņoju viena pati bez kaut kāda tur īpaša mērķa pa Siguldu, teikšu, ka nekāpiet ārā pieturā Institūts, tur pa ceļa malu būs nejauks gabals ar kājām un pietam mašīnas brauc ar ātrumu garām kā negudras+ dubļi. Kā jau var nojaust pēc pateiktā- bez liela mērķa, mani zābaciņi ir nedaudz dubļaini, kājas galīgi piekusušas, svaiga gaisa daudz, stāstāmā daudz, bet slinkuma vairāk. Tātad es izkāpu ārā institūtā, staigāju lielo, ļauno gabalu gar ielu. Man bija mati astē sākumā, bet kad sapratu, ka tādas frizūras dēļ nosalšu, izlaidu matus un jutos ļoti labi. Hmm neapmaldījos, pat ne reizi, laikam vienīgā reize Siguldā Jāņos nedaudz palīdzēja. Dzelzceļa stacijā uz perona nonācu tieši tad, kad garām traucās preču vilciens, tas bija tīk dievīgi, dievīga sajūta, vējš, skaņas, tikai metra attālumā no tevis pilnā ātrumā braucoš vilciens. Tas bija wub. Gribu vēl kādu reizi tā vienkārši pagadīties uz perona, kad traucas garām vilciens. Matus sapūta ne pa jokam. Hmm kas vēl? Ā jā, kad nonācu pie Gaujas Senlejas un protams, ka pēkšņi uzradās viens dzērājs, uz riteņa, šortos šajā aukstajā laikā un man nācās ātros tempos lasīties prom. Pēc tam gāju atpakaļ uz šosejas pusi, uz Rabo suni. Diemžēl Zoo veikalā nebija fretkas, tikai kāmīša mazuļi un viena meitene sāka aiz sajūsmas klusi spiedza ieraudot mazuļus, nabaga boyfreds, kas bija viņai blakus, cilvēkam vienkārši nav paveicies. Nekā vairāk interesanta nebija, sabildējos... jā tas skan caciski, bet man vienalga. Ajj man patīk garie ieraksti blogā un vispār tajā vakarā Luiss parādijās pēc mēneša prombūtnes, un tas bija ļoti jauki un šodien teica, lai veltu viņam teikumu- te nu būs. Vienmēr laipni arī citiem, Jūsu Anete Agnese.
p.s. zemāk ir bildīte, jā mana ^______^

Es ar miega aizmiglotām acīm tomēr rakstu, esmu interesants cilvēks, jā. Drausmīgi gribas gulēt, bet tomēr šeit ir kaut kas jāieblogo. Tātad gribēju pateikt cik forši, ka Kenga tagad man ir Cibas draugs (lai vai kas Cibā tas nebūtu, bet jauki). Jā Kenga ir runīga un jauka. Bet vispār pats galvenais bija man pateikt, ka rīt braucu par spīti smidzekļiem uz Siguldu, viena pati, tā pat vien. Iekodīšu kaut ko Hesītī, iespējams, ka zooveikalā redzēšu savu sapņu mājdzīvnieciņu- fretku. Murrr... vismaz viens teica, ka tur ir bijušas Fretkas. Rīt just fun in town where no one knows me. Soo cool. Ceru, ka brauciens izdosies, ceru, ka autiņšs nekratīsies tik ļoti kā pagājušajā reizē, nedaudz un dibenu varētu sazilumot. Tātad rīt šeit iespējams būs kāda jauka bildīte, jo ņemšu līdzi digitālo. Lai sigulda saturās, Agnese nāk. ^______^ Tas bija viss. Saldus sapnīšus, gulēt forši, nemurgot, labunakt.

Jā, šis ir jau otrs ieraksts manā foršajā blogā, kuram tikai šodien atradu kaut cik pieskaņotu izskatu, man vienkārši bija jāpasaka divas ļoti svarīgas lietas (varbūt arī nedaudz vairāk). Pirmkārt- es speciāli saģērbos, speciāli ar savu no vakardienas sāpošo sānu, speciāli pametu savu kaķi Loti vientulībā un saldā miegā, speciāli pievarēju kalnu, kura augšā bija pilsēta, lai nokļūtu grāmatu paradīzē vārdā- bibliotēka (nu ne jau makulatūras pārstrādes uzņēmumsXD). Viss sākas ar to, ka Vardīte mani sakārdināja uz grāmatu lasīšanu un tad Ofēlija un visa kompānija, un tad man vienkārši nācās aiziet uz bibliotēku un paņemt pa kādai grāmatai- diemžēl es šaubos vai izlasīšu visas trīs, jo manas mirkļa iegribas ir tā kā sagribējās.... un izgribējās. XD Es esmu neparedzams cilvēks, tas tiesa. Tātad manas trīs grāmatas ir *bungu rīboņa *autortiesības CC Lotei** pirmāā ira, ira "Dāmu paradīze- Emīls Zolā" šo grāmatu es ļoti gribēju paņemt, jo *nokaunas* Vardīte stāstija cik forši grāmatas stāstā mokas vīrieši, cik dīvaina var būt mīlestība. Un tagad nevajag no manis bēgt tikai tāpēc, ka uzskatu, ka vīriešu mokas ir tīri superīga padarīšana, vienkārši tā sanāca, nē es īpaši nekožu un (bez iemesla) nebrūku virsū. Dāmu paradīze būs pirmā, ko lasīšu. Tātad *atkal bungas *autortiesības tās pašas* vēl es lasīšu "Anna no zaļajiem jumtiem", tikai nezinu vai lasīšu līdz galam, kaut kā ieraugot biezumu šermuļi pārskrēja pār muguru. Tad redzēs un trešā grāmata ir "Mazputniņš- Rešāds Nurī Gintekīns" nezinu par ko tur ir, bet biezums ir pieņemams.
Tā bija lieta numur viens, otra lieta ir tāda, ka es nopērkot Ādažu EGO čipšus dabūju vēl vienu paciņu par BRĪVU. Tas ir tik vubīgi, jeb viena no divdesmit seši tūkstoši deviņsimts deviņdesmit deviņām. Vai nav jauki? Tikai tagad man līdz 30.novebrim ir jāatceras kādu reizi paņemt līdzi to kuponu, lai samainītu pret čipšu paku. Visi kas netic iesālaties. ;D