tā esmu es
« previous entry | next entry »
Nov. 15., 2009 | 05:05 pm
mūzika: Tiesto - In The Dark (kaut kāda nekāda)
Otrais ieraksts, jeb vairs nekādu lielu aprakstu par Feridi, vismaz centīšos…
Tagad skatos uz putekļu sūcēju, nu labi, neviens neapraksta blogā savu putekļu sūcēju, kas stāv istabā, jo ir jau pagājusi nedēļa, kopš neesmu izsūkusi pirmā stāva paklājus. Ehh… Īstenībā es gribēju rakstīt par ko citu, nedaudz interesantāku. Jā, man vienmēr ir trūcis vārdu, lai aprakstītu šo savādo tēmu, visiem patīk tēma pati par sevi, tikai man tā atkal saistas ar ne īsti jaukām atmiņām. Vai arī vienkārši man līdz šim nav paveicies. Tātad nauda… par to es īsti iedomājos tikai vēl aizvakar laikojot savas trīs kleitas, no kurām viena bija mātes dāvinātā, kas tika atvesta paciņā no Londonas, bez laikošanas. Ir gandrīz apaļš gads pagājis kopš es skatos uz to kleitu, bet nezinu, ko ar viņu iesākt, jo viņa maksāja naudu, tā bija mana dzimšanas dienas dāvana. (Tikko sāk izskatīties, ka mans interneta modēms sāk atdzīvoties, nevarēju to nepierakstīt). Tātad kleita bija kā dāvana man pa pastu, jo mēs nu nedzīvojam visu cauru gadu kopā. Kad atvēru tad, protams, man bija bērnišķa sajūsma, jo kurš cilvēks kaut vai nedaudz nepriecājas saņemot dāvanas? Reakcija kā jau kā dīvainam cilvēkam, man bija interesanta. Sākumā pirmā doma bija aizkari, tādi tumši, bet aizkari, jo tieši pirms nedēļas bija apspriesta aizskaru pirkšana, jo manas istabas „iekšiņas” pārāk labi varēja saskatīt no ielas puses. Tad otra tā ir blūze, jo aizskari aizņemtu vairāk vietas un tad milzīgs šoks, jo tā bija kleita, nežēlīgi jauka auduma, mežģīne, ja tā viņu sauc, jo drēbes nav mana stihija, tikai bez lencēm, īsa, zem krūšu daļas saspurojās. ( Tie saspurojumi man atgādina grūtnieču kleitiņas). Un īsa pietam. Es tajā dienā kā uzvilkta skraidīju pa māju, biju uzvilkusi kleitu, un ārdījos, jo man kleita patika, bet viņa bija tik īsa un bezlencīšu, mana māte taču zināja, ka es nevalkāju kleitas, tas ir ārpus manām spējām izlikties, ka man patīk kleitas, nu labi tas bija pirms gada, pirms gada es protestēju pret jebkādām sievišķīguma izpausmēm, jo tad es vēl nezināju, ka pēc gada (tagad) sākšu mirt uzmanības dēļ. Kāda es vēl muļķīte biju. Jā man ir izvēle vai es gribu būt es pati un palikt tik pat pelēka kā parasti vai arī tēlot kādu pavisam svešu cilvēku, drausmīgi mālēties un uzvesties savādāk. Man sāk šķist, ka es sāku novirzīties uz otru variantu, jo cik ilgi var būt pelēks citu nepiesaistošs radījums? Labāk nedaudz paspēlēt teātri un pabaudīt dzīvi, nevis būt kā savā nodabā domāt par to cik īstenībā labi citi dzīvo. Bet par to negāja sākotnējā doma blogā. Gāja par to, ka es varu iegūt ko dārgu, skaistu, izsmalcinātu, bet ne vienmēr dārgākais var nu dārgākās dāvanas nelieto tā īsti. Lai vai kā, bet es māku pat visskaistāko, un ne gluži lētāko lietussargu (pat ar garantiju) saplēst. Jā, vējš stiprāk papūta un lietussarga viena metāla stīpiņa izgāja no ierindas. Ādas cimdus, kurus man uzdāvināja krustēva draudzene es nevarēju pat īsti uzvilkt, viņi žņaudza manas rokas kā cilpas, dārgais rokas pulkstenis un rokassprādze, kas bija apsudraboti un ar skaistiem kristāla actiņu posmiem man arī nebija riktīga. 2cm par lielu un krīt no rokas nost, bet iet pie juviliera kaut kā negribas, atkal naudas tēriņi un citas stulbās izdarības, jā tas ir dumi jau trešo gadu apsudrabotās lietiņas, kas izskatā ir tik smukas turēt kastītē un lielajā bardakā skapī, bet es vnk… arī kleita pierāda, ka man nevar dāvināt dārgu. Vai vispār kaut ko. Jo es pati pat nezinu ko vēlos, mja, tā arī gadās.
Ā un vispār gribēju pateikt visu laiku, ka pie manis nezināmu iemeslu dēļ veselu gadu īpašumā stāvēja kaut kāds tur ķip „slavens” Ralph Lauren Romance Silver spogulītis. Man to atdeva, tā vienkārši. Nu labi, atzīstu, protams, kuram tak nepatīk dārgas dāvanas? Visiem, man arī, bet pielietojums ir cits. Piemēram, spogulīti man tā pat vien iesvieda rokās mātes draudzene Londonā, viņa ir izbijusī kaut kādu tur dārgo kosmētikas un bižutērijas pārdevēja vai konsultants, īsti nezinu, bet visādā gadījumā no viņas man vēl ir CD acu ēnas, baigi labās. Mja… tagad tikai žēl, ka ādas cimdus nācās atdot tālāk, pulksteni izlēgt, lai baterijas netērējas un kleitu nobāzt skapja stūrī. Es sāku pārāk daudz rakstīt, atkal jau. Šodienai gan jau, ka pietiks. Jāiet Forstijai palīdzēt viena foruma darīšanās. Jā, es nevaru tā vienkārši apsēsties pie datora un neko nedarīt. Pirksti sāk nogurt. Otra mana pārdomu stāsta beigas. Ā nē, zemāk mans šodienas horoshops. Atbilstoši.
Tagad skatos uz putekļu sūcēju, nu labi, neviens neapraksta blogā savu putekļu sūcēju, kas stāv istabā, jo ir jau pagājusi nedēļa, kopš neesmu izsūkusi pirmā stāva paklājus. Ehh… Īstenībā es gribēju rakstīt par ko citu, nedaudz interesantāku. Jā, man vienmēr ir trūcis vārdu, lai aprakstītu šo savādo tēmu, visiem patīk tēma pati par sevi, tikai man tā atkal saistas ar ne īsti jaukām atmiņām. Vai arī vienkārši man līdz šim nav paveicies. Tātad nauda… par to es īsti iedomājos tikai vēl aizvakar laikojot savas trīs kleitas, no kurām viena bija mātes dāvinātā, kas tika atvesta paciņā no Londonas, bez laikošanas. Ir gandrīz apaļš gads pagājis kopš es skatos uz to kleitu, bet nezinu, ko ar viņu iesākt, jo viņa maksāja naudu, tā bija mana dzimšanas dienas dāvana. (Tikko sāk izskatīties, ka mans interneta modēms sāk atdzīvoties, nevarēju to nepierakstīt). Tātad kleita bija kā dāvana man pa pastu, jo mēs nu nedzīvojam visu cauru gadu kopā. Kad atvēru tad, protams, man bija bērnišķa sajūsma, jo kurš cilvēks kaut vai nedaudz nepriecājas saņemot dāvanas? Reakcija kā jau kā dīvainam cilvēkam, man bija interesanta. Sākumā pirmā doma bija aizkari, tādi tumši, bet aizkari, jo tieši pirms nedēļas bija apspriesta aizskaru pirkšana, jo manas istabas „iekšiņas” pārāk labi varēja saskatīt no ielas puses. Tad otra tā ir blūze, jo aizskari aizņemtu vairāk vietas un tad milzīgs šoks, jo tā bija kleita, nežēlīgi jauka auduma, mežģīne, ja tā viņu sauc, jo drēbes nav mana stihija, tikai bez lencēm, īsa, zem krūšu daļas saspurojās. ( Tie saspurojumi man atgādina grūtnieču kleitiņas). Un īsa pietam. Es tajā dienā kā uzvilkta skraidīju pa māju, biju uzvilkusi kleitu, un ārdījos, jo man kleita patika, bet viņa bija tik īsa un bezlencīšu, mana māte taču zināja, ka es nevalkāju kleitas, tas ir ārpus manām spējām izlikties, ka man patīk kleitas, nu labi tas bija pirms gada, pirms gada es protestēju pret jebkādām sievišķīguma izpausmēm, jo tad es vēl nezināju, ka pēc gada (tagad) sākšu mirt uzmanības dēļ. Kāda es vēl muļķīte biju. Jā man ir izvēle vai es gribu būt es pati un palikt tik pat pelēka kā parasti vai arī tēlot kādu pavisam svešu cilvēku, drausmīgi mālēties un uzvesties savādāk. Man sāk šķist, ka es sāku novirzīties uz otru variantu, jo cik ilgi var būt pelēks citu nepiesaistošs radījums? Labāk nedaudz paspēlēt teātri un pabaudīt dzīvi, nevis būt kā savā nodabā domāt par to cik īstenībā labi citi dzīvo. Bet par to negāja sākotnējā doma blogā. Gāja par to, ka es varu iegūt ko dārgu, skaistu, izsmalcinātu, bet ne vienmēr dārgākais var nu dārgākās dāvanas nelieto tā īsti. Lai vai kā, bet es māku pat visskaistāko, un ne gluži lētāko lietussargu (pat ar garantiju) saplēst. Jā, vējš stiprāk papūta un lietussarga viena metāla stīpiņa izgāja no ierindas. Ādas cimdus, kurus man uzdāvināja krustēva draudzene es nevarēju pat īsti uzvilkt, viņi žņaudza manas rokas kā cilpas, dārgais rokas pulkstenis un rokassprādze, kas bija apsudraboti un ar skaistiem kristāla actiņu posmiem man arī nebija riktīga. 2cm par lielu un krīt no rokas nost, bet iet pie juviliera kaut kā negribas, atkal naudas tēriņi un citas stulbās izdarības, jā tas ir dumi jau trešo gadu apsudrabotās lietiņas, kas izskatā ir tik smukas turēt kastītē un lielajā bardakā skapī, bet es vnk… arī kleita pierāda, ka man nevar dāvināt dārgu. Vai vispār kaut ko. Jo es pati pat nezinu ko vēlos, mja, tā arī gadās.
Ā un vispār gribēju pateikt visu laiku, ka pie manis nezināmu iemeslu dēļ veselu gadu īpašumā stāvēja kaut kāds tur ķip „slavens” Ralph Lauren Romance Silver spogulītis. Man to atdeva, tā vienkārši. Nu labi, atzīstu, protams, kuram tak nepatīk dārgas dāvanas? Visiem, man arī, bet pielietojums ir cits. Piemēram, spogulīti man tā pat vien iesvieda rokās mātes draudzene Londonā, viņa ir izbijusī kaut kādu tur dārgo kosmētikas un bižutērijas pārdevēja vai konsultants, īsti nezinu, bet visādā gadījumā no viņas man vēl ir CD acu ēnas, baigi labās. Mja… tagad tikai žēl, ka ādas cimdus nācās atdot tālāk, pulksteni izlēgt, lai baterijas netērējas un kleitu nobāzt skapja stūrī. Es sāku pārāk daudz rakstīt, atkal jau. Šodienai gan jau, ka pietiks. Jāiet Forstijai palīdzēt viena foruma darīšanās. Jā, es nevaru tā vienkārši apsēsties pie datora un neko nedarīt. Pirksti sāk nogurt. Otra mana pārdomu stāsta beigas. Ā nē, zemāk mans šodienas horoshops. Atbilstoši.