[Aiz]vakar sajutos nenormāli lepna, ka pazīstu cilvēkus, kas strādā Mikrotīklā. Visu vakaru priecājos par viņiem, it kā personīgi būtu to naudu saziedojuši, it kā man ar to kāds sakars būtu.

2015. gadā rakstīju uz papīrīšiem visādus labos notikumus, kas piedzīvoti, un krāju pierakstus burciņā. Uz gada beigām sapratu, ka tas labāk, nekā rakstīt apņemšanās sarakstus un gada beigās šausmināties, cik daudz nav piepildīts. Šogad arī tā darīšu. Tā laikam būs vienīgā šī gada apņemšanās.

Cilvēki apkārt ir nepacietīgi, neiecietīgi un vienkārši nejauki un ļauni, un ieriebt griboši (angļu valodā jaukais atbilstošais vārdiņš "mean"), un šķiet, ka tikai tādēļ, ka var tādi būt vai nav nekā cita, ko darīt. Met ārā visādas dzēlības un asus vārdus un sūdzās, ka viņus neviens nesaprot un cik viņiem grūta dzīve, bet palīdzību arī negrib. Tā kā savainoti dzīvnieciņi - šņāc un gaudo, un uzbrūk visiem pēc kārtas.
Kaitina un sāpina šī cilvēces daļa, bet ignorēt grūti.
Un tad citi brīnās, ka es tik daudz laika pavadu izolējoties grāmatās un laboratorijā.

Jo vairāk es skatos uz tām skmel šūnām, jo vairāk viņas atgādina meža gariņus no "Mononoke hime".

Dāņu brālis pēc novembra 30dienu izaicinājuma nopietni pievērsies vegānismam. Gribēju būt laba māsa un sataisīju vegāniskos ziemsvētku našķus visiem. Bišķiņ čakars, bet visi pieņēma par labu esam. Good job! 

9h līdz pēdējai semestra ieskaitei, kas nozīmē, ka vēl kādas 7h var mācīties. Kas liekas daudz, bet tāpat beigās pietrūks laika.. Vēl jāizdomā ko ēst un vai vakarā braukt uz laukiem, lai nākamajā rītā brauktu atpakaļ (nē).

Ievēroju, ka pēc negulētām naktīm un rakstītām ieskaitēm, kļūstu emocionāli nestabila - ar dažiem prieks runāt, uz dažiem ļoooti dusmojos (lai gan cenšos valdīties; palīdz, ja otrs nav kašķīgs), dažas vienkāršas lietas [gandrīz] saraudina (piem, tas, ka pipetes uzgalis iekrīt matracī, kur tikko iesētas šūnas).

Atkal nodevu asinis zinātnei. Sajutos nedaudz muļķīgi, ka sapriecājos par procedūras veicējas komentāru par manu asiņu plūsmu, ka visiem vajadzētu tā asinis nodot. Ak, šie mazie vienkāršie prieciņi :)

Kur sniegs?

Kārtējais pluss darbam laboratorijā: ja negribās braukt pie radiem, var pateikt, ka jātaisa vai jānovāc eksperiments, kas nevar gaidīt [jo šūnas nomirs] un ko nevar taisīt ātrāk [jo šūnām jāizaug]. Un nav pat jātaisa tas eksperiments, jo tāpat neviens nepārbaudīs.

Jūtos draugu lokā nedaudz apdalīta: daļai patīk/interesē SW, un viņi tos noskatījās jau vakar; otrai daļai nepatīk/neinteresē, tāpēc ar mani uz kino neies.
Vakar par to uznāca dusma, tāpat kā par ieskaiti un stulbo Rīgas satiksmi.

Kāds beidzot sāk publiski aprunāt tās muļķības par strukturizēto ūdeni. Prieks!

Pie Alfas noskatīju mazu eglīti, bet sapratu, cik tas dumji, jo tāpat nav kur nolikt. Bet izskatījās tik piemīlīgi un tiešām glīti un simetriski.

Iesala ekstrakts arī izēsts. Kādam laikam pietiks :]

Ārā pavēss, bet ir nedaudz sniegs un koki saulē mirdz visā savā aļģu krāšņumā, un kāds aizsūtījis tējas sēni gozēties kosmosa vidē, kur 5dien jau septītie kari.
Bet esmu mājās un beidzot eju gulēt, lai pieceltos vēlu un locītu sniegu uz galda, ar kreiso roku pierakstot vēl nepiefiksētās dzīvi uzlabojušās apstākļu sakritības.

Varētu domāt, ka Apvenotajā Karalistē pastu tiešām piegādā ar [ātr]gliemežiem, jo kartītes no Londonas līdz LV un DK ceļo 3-ar-pusi nedēļas.

Aizčāpoju pēc sava IELTS papīrīša. Jāsāk lasīt kopā visi pārējie papīrīši un rakstīt tās motivācijas vēstules, lai var pakot uz sūtīt prom.

Ar māmiņu izstaigājām Ziemssvētku tirdziņus ar vēlmi iedvesmoties dāvanām priekš radiem un +1 cilvēkiem. Neiedvesmojos. Ļoti maz ko interesantu ieraudzīju. Pārsvarā tik adījumi, linu auduma lietiņas, koka lietiņas, rotas un ēdiendzērieni. Pat ja man būtu tik daudz naudas, cik viņi visi tur par to visu prasa, es diez vai ko iegādātos.
Vispār besī šis laika periods. Obligāti kaut kas jādāvina! Pie kājas, ka tas cilvēks visticamāk neko tādu negrib un viņam nebūs ko ar to iesākt, jo vajag!

Nolēmu paklausīties Aerosmith. Piestāv noskaņai.
Pa dienu superīgajā 9gag uzzināju par kolas pudeļu īpašo Ziemssvētku fīču. Vakarā nopirku tikai tādēļ, lai pārbaudītu. Strādā.
Bet trūkst sniega.

Šodien sanāca pabakstīt savus psiholoģiski emocionālos zilumus.
Sanāca aizbraukt uz Taurupi, un tad nu pa ceļam jau sāku piedomāt par to laiku, kad uz turieni un Ikšķili un Tartu braucu biežāk. Un braucot cauri Suntažiem atcerējos par brīnumaino žagu dziru, kuras noteikumus neievēroju, jo es tak neLARPoju.
Un tagad par to piedomājot, atceros vienīgo reizi, kad pie stūres atslēdzos; dīvaino, bet bezgala stilīgo/hipsterīgo jauniešu parveidoto būcenīti Tartu; dīvainus cilvēkus, no kuriem daļa bija bezgala forši; nobraukto [iespējams] pūci; biežos Preses bāra apmeklējumus; Animefestus un ko tik vēl.
Tagad tas liekas tik sena vēsture vai kaut kāds izdomājums, bet nē. Un, lai arī cik dīvaini tie laiki bija, es ceru, ka nekad to neaizmirsīšu.

Imūnsistēma karo. Nezinu vai iedzimtā vai adaptīvā, vai šūnu vai humorālā (joprojām īsti nezinu kā atšķirt, kad elpceļu iekaisumi ir baktēriju un kad vīrusu dēļ..), bet kaut kas notiek. Varbūt pat rīt būs tīri ok līdz lekcijām aizvilkties un pēc tam vēl uz Kleistiem.

Nolēmu, ka jāaiziet šogad uz fakultātes Ziemssvētku balli, jo man likās tik pasakaini banāla tēma, ka nevar nepiepildīt bērnības sapni. Tagad tik jāskatās, ka nepārdomāju..

Vakar iegāju veikalā un ļāvos atlaižu akcijas ietekmei - nopirku Iesala ekstraktu, lai gan man liekas, ka viš jau ikdienā maksāja tik, cik bij uzlikta jaunā cena. Bet tas nekas, jo man pēc ilgiem laikiem ir Iesala ekstrakta burciņa uz galda.

Apciemoju Viroterapijas konferenci. Paklausījos, ko dakteri un pētnieki saka par Rigvir. Tagad skatīšos dokumentālo filmiņu par vēzi. Fakin' motivācija strādāt un darīt un atklāt jaunas lietas. Forši būt biologam!
Šodien arī uzzināju, ka kāds bemčikā sataisīja sprādzienu. Ak, izklaidīgie un neuzmanīgie studenti!
Atteicos no oranžā sociālā portāla, jo piekāst, tāpat tur neko nedaru.
Atklāsme, ka pēc mēneša Ziemassvētki būs jau beigušies. Laikam laiks ieslēgt krāsainās lampiņas un padedzināt svecītes.

IELTS stresa posms beidzies, atliek vien rezultātu sagaidīt.
Vakarā/naktī ar neregulāro cuddle-buddy kopā skatoties filmas sasniedzu vīna reibuma stagnācijas fāzi,kad ir patīkami un jautri un visu var atcerēties.
No rīta gan aizgulējos un negribēju celties vispār, bet vismaz aldehīdi organismā nebija uzkrājušies.
Un ārā bija pasakaini skaisti balti apsarmojuši koki un lapas uz zemes! Tik ļoti crispy laiks.
Ziema klāt [cerams]!

Šķiet otro reizi, piedomāju par to, ka man nerunātība no tēva iedzimta, jo mammai diezgan patīk komunicēties un izpušķot sakāmo, turpretī ar tēti sarunas ir tiešas un konkrētas, un īsas. Vai varbūt viņam nav tik daudz ko man teikt?
Bet viš pamanīja veikalā "Dark side of the Moon" plati un entuziastiski pastāstīja man par seriālu "Обратная сторона луны". Pilnīgi jau vai sagribējās paskatīties.
Bet tas prasītu tik daudz laika.

Un vēl - mani tik ļoti kaitina tas Spontānais Pārgājiens, kas tagad baigi populārs kļuvis. Ja viņi jau vairākas dienas iepriekš ieplāno KAD ies, tad kāds tur spontānums? Spontāni ir tad, kad darbā rakstot dokumentu pusvārdā nolem celties un doties!

Cepu mammai kūku un sailgojos pēc kūku cepšanas draudziņa, kas kavētu laiku ar jautrām sarunām, pildītu glāzi un neizēstu visas sastāvdaļas un krēmu priekšlaicīgi.
Un vēl derētu puslīdz pastāvīgs cuddle-buddy, kura azotē patverties, skatoties filmas, kam bužināt matus un blakus gulēt.
Ideāli, ja tas būtu viens un tas pats cilvēks.
Kādreiz man tāds bija, bet tad viņa izrādījās.. slikts cilvēks.

Pa Londonu braukājot un staigājot sapratu, ka varētu tur kādu laiku padzīvot. Sāku plānot veidus, kā līdz tam varētu tikt.
Bet tikai tas, ka jūlijā tas Bažu purva pārgājiens būtu jāpaveic vēlreiz.
Tik daudz lietas, ko paveikt līdz jaunajam gadam, ko gribās ilgtermiņā, bet īstermiņā nav īsti motivācijas.

Un vienmēr zemapziņā doma, ka beigās tāpat jēgas nekādas, jo teroristi un karš.

Cenšos sagremot, ka pirmā no Pentagona precās. It kā šoks, bet no otras puses dīvaini, ka pārējās to vēl nav izdarījušas :D

Iekšējs izmisums, histērija un nolemtība.
Pelēka Londona un sarkana Parīze.
Pelēka dzīve un sarkana pasaule.
Ārēja samierināšanās un skats uz nākotni.
Neko darīt, tāda dzīve, tādi cilvēki?

Rīt ļotenēju pavadīt nedēļas nogali UK ar 20 eur kabatā. Ofic viss aizies ceļā no un uz lidostu. Būtu jāiepako līdzi max daudz ēdiena, lai nesanāk tik daudz badoties. Jāizfiško kā netērējot naudu varētu ūdens pudeli dabūt lidmašīnā.
Bet slinkums pat domāt, ko vispār vajadzētu paķert līdzi. Laikam pasi derētu atcerēties.
Pastījos, ka WindGuru sola arī superīgos laikapstākļus. Laikam tiešām vajadzēja A uzadīt zeķes..

UPD: O, tiku pie papildus 20 mārciņu finansējuma, tad jau izdzīvošu :D

Slimību profilakses un kontroles centrs rīko inovatīvu ideju konkursu par sabiedrības informēšanu un aizspriedumu mazināšanu par HIV kā "nepareizu" saslimšanu. Un man tas liekas tik bezjēdzīgi..
Es laikam esmu ļoti zemās domās par Latvijas sabiedrību.

Šodien brālis aizlidoja komandējumā uz Ķīnu.
Brālim Dānijā rīt dzimene.
Brālēns pēdējā laikā besī tā īsti bez iemesla.

Tik smukas roku vēnas, bet tik žēl, ka asiņu pietrūkst, lai nolaistu.

Jo saīsinājumu gūglējot atrod nepareizās lietas.

Pagājšgad uztaisīju jaunu pasi. Uz 3 (10) dienām aizmirsu Milānā.
Šogad es viņu uz 16 dienām aizmirsu copypro.
Uz kurieni un cik ilgi nākamgad atvaļinājumā dosies?

Kontakti laboratorijā svilst 5dienu pēcpusdienās. Mājās viņi to dara 7dienu vakaros.
Labi, ka brālis pamanīja.

Šausmu filmas galīgi nav mans iecienītākais žanrs, bet vienreiz gadā draugu lokā kādas 3 var noskatīties.
1. The Thing from Another World (1951) - scientifically satisfying. Zinātnieku apmātība vs. cilvēces drošība. "Keep watching the skies."

2dien nakšņoju jaunajā skolā. Iepatikās. Darīšu tā vēl.
Bet negulētās naktis un apgūtās gudrības nobloķējušas smadzeņu darbības radošo un iedvesmojošo aspektu.
Pēdēja laikā radies izteikts komforta zonas trūkums - visur tik pārāk daudz cilvēku un cilvēku, un tik sakāpinātas izjūtas, ka nu jau pat dzīvokļa līdzdzīvotāji traucē un apdraud sirdsmieru..
Bet šodien cilvēki auditorijā priecājās par man uzticēto ķirbi, kuru es jau esmu paspējusi pārveidot kūkā. Rīt Raganu diena.