Šodien sanāca pabakstīt savus psiholoģiski emocionālos zilumus.
Sanāca aizbraukt uz Taurupi, un tad nu pa ceļam jau sāku piedomāt par to laiku, kad uz turieni un Ikšķili un Tartu braucu biežāk. Un braucot cauri Suntažiem atcerējos par brīnumaino žagu dziru, kuras noteikumus neievēroju, jo es tak neLARPoju.
Un tagad par to piedomājot, atceros vienīgo reizi, kad pie stūres atslēdzos; dīvaino, bet bezgala stilīgo/hipsterīgo jauniešu parveidoto būcenīti Tartu; dīvainus cilvēkus, no kuriem daļa bija bezgala forši; nobraukto [iespējams] pūci; biežos Preses bāra apmeklējumus; Animefestus un ko tik vēl.
Tagad tas liekas tik sena vēsture vai kaut kāds izdomājums, bet nē. Un, lai arī cik dīvaini tie laiki bija, es ceru, ka nekad to neaizmirsīšu.