Nesen brālis aizdevās uz UK garajā vīkendā. Atveda mājās daudz tējas. Esot jautājis pēc manas mīļās tējas, bet viņam teikts, ka tādu vairs neražojot. Oh well. tā vietā atveda ābolu-plūškoka tēju. Ostīju un nevarēju saprast pēc kā smaržo - sintētiskiem gumijmurmuļiem vai auto krāsas.

Uzvilku no rīta svaigas tīras bikses, lai aplietos ar asinīm. Nebij tik daudz kā pag.reiz, bet ar spiedienu smuka strūklaciņa sanāca. Kā filmās.

Nesen kāds netieši atgādināja par The Dresden Dolls, un man tas tik ļoti sasaucās ar vārdu savienojumu "Coin Operated Boy", lai gan klausījos to dziesmu pirms ~8 gadiem, bet joprojām atcerējos vismaz daļu vārdu.

Saostījos formaldehīdu. Iesnu būšana ļauj nejust aromātu, bet neglābj no kodīgā/dedzinošā efekta degunā, kaklā un acīs. Fuj!

Aizgāju pie daktera; aizsūtīja rindā uz radioaparātu.

Koki sāk lapot, un Zanei rodas iedvesma rakstīt darbu! Yes! Un šodien pat nekas netraucē, jo aktuālās grāmatas izlasītas un pārlasītas. Yes Yes!
Žēl, ka dažreiz no lasīšanas paliek fiziski slikti.

Pirmais tauriņš, pirmais negaiss, pirmā lapsa, pirmais ezis. Šodien arī pirmās prīmulas un varavīksne.

Gribēju sarakstīt cik aizkustinoši laistīties ar asinīm un cik piemīlīgi caur fikolu nosēžas eritrocīti, bet meh..

Sajūta kā 5dienā..

Jo vairāk lasi, jo dziļāk auzās.

Kad 1os aizej gulēt un 4os celies, tad 7os mierīgi pilini platīti, bet 10os nāk miegs.

Līdz ar pavasara atnākšanu, manos logos atgriežas vakara Saule.
Bērnības skatu Dvīņu torņi/skursteņi, savukārt, tiek likvidēti.

Kad izaugšu, man būs Tesla.
Kad man būs Tesla, būšu izaugusi.

Parasti, bērniem pieaugot, viņi atstāj vecāku mājas un iekārto savas migas/ligzdas. Mums kaut kā otrādāk - pieaugot bērniem, izvācās vecāki. Tagad gan jau arī vecākie bērni rosās prom. A ko jaunākais?

Gribu, lai man pieder grāmatnīca/lasītava. Nezinu, kā lai līdz tam nonāku. Nevaru saņemties noskaidrot un izplānot visu līdz sīkumiem, kas būtu jādara.
Bet gribu tikuntā.

Izkustējos no mājas. 3h aizstaigāju līdz Vecāķiem. Tagad vakarā kājām tāds patīkams nogurums, kāds sen nav bijis.

Vārda dienas puķe nez kāpēc izdomājusi, ka viņai pie manis patīk, un dzen jaunas lapiņas vazē/pudelē. Tiešām būs vai jāsprauž kartupelī un jārok zemē, lai tad arī aug.

Pamodos no raibajiem murgsapņiem brīdī, kad brālis ienāca istabā ar puķēm rokās un apsveica ar to, ka man ir [teorētiski] 2 X un 0 Y hromosomas.
Vispār dīvains koncepts dienai (arī vīriešdienai).
Bet vienalga, jo puķes!

Ar draugiem pasākām spēlēt D&D. Gribēju taisīt tādu tēlu, kas būtu galīgi ne es, bet beigās zaļais biologs vien sanāca..
Jāsataisa vēl daži tēli, rezervei, prieka pēc.

Sen nebij sanācis apdedzināties. Sākumā galīgi nav smieklīgi, tagad tik tāds annoying, bet vismaz ir melleņu pīrāgs, ko uzkost. Un interesanti ik pa laikam paskatīties, kas izmainās tajā apdegumā.

Izmēģināju brunch pasākumu. Daudz garšīga ēdiena un jauka atmosfēra, bet, ja kompānija nav runātīga, tad ātri klūst garlaicīgi. Bet no otras puses - jāiet vienai, jāpaķer dators un tās daudzās atļautās stundas jāpavada rakstot bakalauru un izmantojot neizsīkstošos ēdiena un kafijas krājumus.
Vēl tik jāatrod tāda sakarīga brančošanas vieta.

Pēdējā laikā mājas kaķi liekas kaut kas mistisks. Atnāk viens un apsēžas vai apguļas blakus ar skatu prom no manis. Cenšos paglaudīt, bet viš kaut ko noņurd un aiziet prom. Kāpēc viš pie manis nāca?
Vai aiziet kaut kur tālāk prom un skatās uz mani n minūtes, bet kad mēģinu viņu uzrunāt un pasaukt pie sevis, tad nereaģē. Kāpēc?
Dažreiz iekāpj klēpī, samīļojas, samurrājas un aiziet prom, kad apnīk, bet kad es gribu ar viņu pakomunicēt, tad izvairās.
Mājdzīvnieku koncepts vispār sāk likties dīvains..

Garlaicīgi un miegaini un gribās kafiju, bet jāsēž pie aparāta. Vismaz otrā plate iet normāli, ne tā kā pirmā, ko 3reiz jāpārpilina..
Gribu mājās? Uz DACu? Uz Abavas rumbu? Ēst? Lai kāds samīļo? Bet varbūt ar kafiju pietiktu..

Ar kafiju nepietika, vajadzēja vēl FF IX.

Pag.nedēļ, kamēr gulēju uz vēdera un lasīju grāmatu, uz mugurkaula uzleca smagais kaķis. Joprojām sajūta, it kā tur būtu zilums.

Vēl pag.nedēļ gandrīz spontāni aizgāju uz teātri. Diezgan jauka izrāde, smieklīgi tēli un piemēroti aktieri.

Un vēl pag.nedēļ bij dīvaina sagadīšanās, jo vienā dienā nez kāpēc izdomāju apciemot slīcēja mājas lapu, bet nākamajā - redzēju slīcēja skolotāju delegāciju DACā. Liekas, ka kāda pat mani atpazina, kas ir pārsteidzoši, ņemot vērā, cik sen tur mācījos un ne ar ko neizcēlos.
Un vēl nākamajā dienā teātrī redzēju klasesbiedreni no slīcēja.

Vienu vakaru vēlreiz noskatījos Angel Sanctuary. Bik vairāk iebraucu sižetā un domā, nekā pamatskolas laikā, bet sapratu, ka tāpat jāizlasa būs.
Padomāju, ka varbūt jānoskatās arī NGE, varbūt to arī šoreiz sapratīšu labāk, bet vēl nesaņēmos.

Ļooooooti nepatīk runāt pa telefonu. Īpaši zvanīt svešiem cilvēkiem. Prasa tik ilgu laiku nomierināties un saņemties. Un, kad beidzot izdevies uzspiest to numuru un zaļās klausulītes pogu, tad neviens neceļ augšā.
Un viss jāatkārto.

Pirms pāris dienām biju slima un dusmīga. Paklausījos Eminemu. Patiesībā tur tādi pārdzīvojumi un sāpe. Dusmas aizgāja tālāk uz citu māju.

Saistībā ar vakardienas mikrobusu akciju - tas tak ir neētiski (un neestētiski). Kā var likt šoferiem skatīties (un citiem pasažieriem redzēt) kā divi cilvēki viens otram laiza mandeles no iekšpuses? Tas tā kā piespiest būt lūriķim publiski.
Turklāt, cik gadījies redzēt, vairums sieviešu skūpstās pretīgāk nekā vīrieši. Un tad, kad piedomā par bioloģisko aspektu, kļūst vēl sliktāk. Kāpēc tik emocionāli un fiziski patīkama nodarbe ir tik neglīta inside-out?

Bet par mainītiem skatu punktiem runājot - Ok Go nebeidz pārsteigt un iepriecināt ar savām radošajām idejām un izpildījumu.

Kamēr brālis bij aizbraucis atpūsties un pabaudīt ziemas priekus, tikmēr es izmantoju brīvo nedēļu, lai nedaudz pamainītu māju. Ieviesu kaut kādu nebūt kārtību un tīrību. Cerams, ka pieturēsies kādu laiku..
Revidējot dzīvokļa noliktavu, atradu visādas interesantas pagātnes lietas. Vismaz daļu no tēta vecā rasēšanas galda, veco putekļsūcēju, kkādus dzelžus, vecus šķīdinātājus un mistiskas ķimikālijas, foto palielinātāju. 2 vara diegu spoles. 2 zilas spuldzītes. Veco lauku māju nosaukuma plāksnīti. Restaurējamo foršo soliņu.
6dien ar māmiņu aizbraucām uz Tukumu. Tjip pie radiem, bet patiesībā es vnk gribēju avota ūdeni saliet un atvest mājās. Pie reizes citiem ar pielējām. Kopā tā kā vēl 3 es mazajā mašīnā.
Vispār lepojos ar sevi par pagājušo nedēļu. Biežāk tādas nedēļas vajag!

Kaķi uz iekšējās palodzes medī baložus uz ārējās, un es joprojām neesmu pie neirologa pat pierakstījusies..

Crimson Peak ir reti patīkami krīpī filma. Šausmīga pareizā veidā un formā. Un viņa tumšie čirkainie mati!
Only Lovers Left Alive nodefinēja dažas uzskatu.. detaļas? šķautnes? Par zombijiem. Un mērķiem. Un balta viņa un melns viņš. Un divi viņi atgādināja divas no Piecstūra otrajām pusēm. Un viņas balsij no filmas un Patrika Volfa dziesmām ir grūti skaidrojams efekts. Bet mīļakais vampīrs joprojām ir Lestats.
Un vakar skatoties Hybrid Child apraudājos. Un tam arī sakars ar zombēšanos un notrulināto realitātes uztveri, jo spēcīgākās emocijas izraisa vairs tikai zīmēta fantāzija.
Joprojām apstrādāju visu to informāciju.

Acu zīlītes joprojām pastāv uz nosacītu neatkarību.

Acu atpūtināšanas nolūkos vakar izgājām nelielā pastaigā pa līča malas mežu. Viss tāds pusnokusis. Vienā pat ļoti zaļā gabaliņā ļoti smaržoja pēc sēnēm, kā vēlās vasarās pēc lietus.
Atnākot mājā, kā bērnam vajadzēja diendusu pagulēt.

Dažreiz Cibā izdodas uziet tik interesantus un saistošus, un uzrunājošus rakstus, ka gribās tos rakstītājus savā draugu [vai vismaz paziņu] lokā. Bet kad sāk domāt, kā to panākt, saprot, ka draudzību jau uzspiest nevar. Var tik interesi izrādīt. Un to pašu tā ar klusiem mājieniem, ko var nesaprast un neuztvert, bet bail, ka tiešā tekstā otrs var pārprast, un tad atkal slikti.