Slimošanas laikā garlaikojoties mājās pie datora, atkal lūdzu Cibai, lai atklāj kāda interesanta cilvēka dzīvi. Un tāds atklājums, par kuru žēl, ka nezināju jau agrāk, pirms 10 gadiem. Nemāku izskaidrot, bet sajūta, ka būtu ļoti iedvesmojoši un stabilizējoši to lasīt, kad pati biju nestabila. Un dzīve šodien būtu citādāka.

Gripa čot ilgi aizķērusies, lai gan ar švako imunitāti nav brīnums, ka saķēru to reto vīrusdaļiņu, kas te vēl apkārt lidinās.
It kā jau labs taimings - darbs uzrakstīts un aizstāvēts, līdz izlaidumam nedēļa, pa kuru var mēģināt paspēt izslimot, un lab.darbi atsāksies ar drošvien tik nākamnedēļ. Bet nu tiiiiiik garlaicīgi mājās un tiiiiiik ļoti gribās iet ārā, vai vismaz lai galva un acis nesāp visu laiku :(

Kad neuzbāzies recenzentam ar jautājumiem par darba saņemšanu un izrādās, ka epasts iešķirojis to pie mēstulēm (ievieš cerības, bet mācība gūta).
Kad recenzents piezvana pēc aizstāvēšanās un pajautā vai viss labi un nokārtots.
Kad organisms nolēmis, ka beidzot var slimot, un mājās atvelkas ar sāpošiem muskuļiem un 38'C.

Bet viss.

Kad prezentācija un sakāmais tiek saglabāti visos iespējamos flešos, kindlā, telefonā, google draivā un vēl aizsūti sev pa e-pastu.
Kad recenzents, visticamāk, darbu lasīs no rīta un recenzēs uz vietas.
Kad paracetamola diētas dēļ nevar mierināt nervus ar alkoholu, bet tas nekas, jo iesnu dēļ, smadzenes tāpat nesaprot, ka jāuztraucas.
Kad iesnu dēļ, smadzenes nesaprot arī, kas jārunā..
Kad iesnu dēļ nevar pat normāli parunāt...
Kad nesaproti cik ilgi vispār jāplāno runāšana, jo pirmajā dienā teica 5-7 min (kā šobrīd ir sagatavots), bet citās kāds ir runājis līdz 10 min un viss bijis ok..

Galda spēļu vietā saspēlējām PS, sākot ar leģendārajiem Bītliem (nemāku tai gičai vienlaicīgi nospiest 2 pogas, kas nav blakus), turpinot ar superīgo frizieru spēli "Mortal comb-at" un noslēdzot vēl pabraukājām ar sauszemes/ūdens/gaisa mašīnītēm.
Bija forši un jautri, un ļoti laikā.

Tagad vēl jāsataisa prezentācija un 1dien jāparunā bik.

Kad nakts vidū nespēj izvēlēties krāsu salikumu.
Kad atceries pasaku par pelēko akmeni un raibo taureni.
Kad paspēj sev uzdāvināt iesietu darbu un vēl tikt mājās ar sab.transp.

Kad darba ielādes datums sakrīt ar brāļa dzimšanas dienu.
Kad izdomā, ka +14'C ir piemērots laiks, lai pabradātu pa Ķīšezeru.
Kad nākamajā rītā kafija un karsta duša nav brīnumlīdzeklis pret visu, bet tuvu tam.
Kad atjēdzies un jūties kā no laivas izmests, jo nezini, ko darīt
Kad zini, ka vajadzētu pārlasīt darbu, bet paliek slikti jau ieraugot failu mapīti.
Kad atceries, ko aizmirsi pierakstīt, pa nepārlasot darbu.

Kad gribi uztaisīt makaronus ar sieru, bet sanāk siers ar makaroniem. Gribēju kā vienmēr, sanāca labāk. 

Kad pēdējā brīdī nezini vai rīltaimu taisīt pārējiem donoriem uz tiem pašiem gēniem, vai tiem pašiem donoriem uz vēl vienu svarīgo gēnu (ierobežojošie faktori: laboratorijas materiāli, laiks un izturība) un sataisi daļu no pārējiem donoriem un svarīgo gēnu visiem sataisītajiem donoriem un ceri, ka būs ok.
Bet pa jaunajai rīltaim metodei, paraugi pēc tam saldētavā aizņem daaaaaaaudz mazāk vietas.

Gari svārki ir superlabi, ja pastāv iespējamība, ka jānakšņo laboratorijā - snaužot krēslā nesalst kājas un der visādiem laikapstākļiem nākamajā dienā -, bet fakin neērti staigāšanai pa kāpnēm.

Cenšos atrast jaunu muzikālo fonu piemērotu šodienas rakstu darbiem, bet nekas neskan kā vajag.

Kad citi iesien un dekanātā nodod jau gatavos darbus, bet es vēl ELAISAs lieku :D

Ņammāju pusdienas ar skatu uz brīnišķo DAC zālāju un sapņoju par nekā nedarīšanu..

Jau kādu laiku liekas, ka zemapziņa liek nejauki izturēties pret visiem, kas cenšas kaut ko labu man darīt un nerunā pretī un neatsaka un bez maz ar samta cimdiņiem "visu palīdzēšu! paēd bērniņ! paņem šito! še tev šitais! es zinu, ka tevi iepriecinās šis!", ka tik es neapvainojos un nesāku tāpēc raudāt, un katrs var pabarot savu ego, jo ir tik fakin jauks un izpalīdzīgs! Bet man besī ārā!! Jo savtīgais izdzīvošanas instinkts liek to visu izmantot un ir tik nogurdinoši to kontrolēt un teikt nē, jo es apzinos, ka man nav reālas vajadzības pēc tā visa!
Un iekšā sēž dubultpersona, kas pieprasa līdzsvaru pasaulē. Tāpēc es esmu nejauka.

"I'm doing my job properly. It's the work's fault for not being done."
/Junjou Romantica/

Kad mājās braucot redzi Teslu, zini, ka diena izdevusies, pat ja eksperimenti ne.
Šodiena gan ir izdevusies tāpēc vien, ka es vispār tiku mājās.

Horoskopiem neticu, bet iespējamais iemesls, kāpēc man pietrūkst tāda cilvēka kā es, ir tas, ka esmu Dvīnis bez dvīņa.

Brīdis kad beidzot pielec kas un kā jāraksta, bet jādara pēdējā brīža praktiskās lietas. Un nevar saprast vai braukt mājās gulēt vai palikt fakultātē rakstīt vai braukt uz tālo laboratoriju turpināt praktiskās lietas un braukt mājās nākamajā dienā..

1-2dien pavadīju 28h laboratorijā. Ne gluži visu laiku strādājot, bet kad pabeidzu vajadzīgās lietas darīt 10os no rīta, tad vajadzēja dažas (5) stundas pamosties, atpūsties un saņemties, lai tiktu līdz autobusam un mājās. 

Tā bezpalīdzīgā un bezspēcīgā sajūta, kad Tu sēdi pasažiera krēslā un redzi, ka no labās blakus joslas strauji pietuvojas mašīna, jo arī viņai no labās blakus joslas strauji pietuvojas cita mašīna, un apzinies, ka arī kreisajā pusē un aiz muguras ir mašīnas, un visi brauc ar 80km/h lietus laikā, un Tu neko nevari ietekmēt un nākas paļaujies uz šoferi.
Tā [es nez kā nosaukt] sajūta, kad Tu šādā situācijā sēdi pie stūres un Tev blakus ir pasažieris.

Cik bieži sēžoties transporta līdzeklī cilvēki aizdomājas par to, kādu atbildību uzņemas un kam uztic savu dzīvību?

Joka pēc izdomāju fonā uzlikt Babymetal. Tagad nevaru pārstāt klausīties.

Tā stulbā sajūta, kad nāk miegs, bet negribās iet gulēt, jo interesantākas lietas, ko darīt..
Un vēl es nesaprotu, kā cilvēkiem visi ūdeņi var garšot vienādi..

Izdomāju, ka jāsasveic ar puķēm māmiņa, 2 krustmāmiņas un vecmāmiņa. Gāju meklēt narcises un ieraudzīju tās foršākās, kuras, man liekas, parasti parādās pēdējās. Vēl viena pazīme, ka nokavēju pavasari.

Šogad laikam pievērsīšos hokeja vērošanai.
Atceros, ka vienu gadu skolā saslēdza projektoru ar televīziju un rādīja spēles vestibilā uz sienas. Starpbrīžos gāju vērot.

5dien mēģināju ar kājām no Getliņiem līdz mājām aiziet. Tiku tikai līdz Jāņavārtiem, jo sāpēja kedas. Bet Lokomotīves iela jauka likās. Novēroju, ka šajā sezonā koku sugas jau pa gabalu var atšķirt un atpazīt pēc lapu un ziedu zaļās krāsas toņa.

Rozei kartupelis negaršo, bet kartupelim der puķpods. Jācenšas nenogalināt.

Nesen brālis aizdevās uz UK garajā vīkendā. Atveda mājās daudz tējas. Esot jautājis pēc manas mīļās tējas, bet viņam teikts, ka tādu vairs neražojot. Oh well. tā vietā atveda ābolu-plūškoka tēju. Ostīju un nevarēju saprast pēc kā smaržo - sintētiskiem gumijmurmuļiem vai auto krāsas.

Uzvilku no rīta svaigas tīras bikses, lai aplietos ar asinīm. Nebij tik daudz kā pag.reiz, bet ar spiedienu smuka strūklaciņa sanāca. Kā filmās.

Nesen kāds netieši atgādināja par The Dresden Dolls, un man tas tik ļoti sasaucās ar vārdu savienojumu "Coin Operated Boy", lai gan klausījos to dziesmu pirms ~8 gadiem, bet joprojām atcerējos vismaz daļu vārdu.