2.lekcija un jau ieskaite (Hipotēzes I neskaitās).
Un kopš kura laika universitātes dzimšanas diena ir brīvdiena??
Es saprastu vēl, ja būtu 100 gadi, bet ne jau 97..

Kad nevari izlemt vai vispirms rakstīt to vārdu, kas sākas ar c, vai to, kas sākas ar s, un sāc ar 3.

Pirms kāda laika [laikam FB] manīju rakstu par to, ka neskaidrs rokraksts liecina, ka domā atrāk, nekā spēj kustināt rokas muskuļus. Rakstu gan neizlasīju, tāpēc nez vai tas tiešām tā ir.
Bet, ja ir, vai tas nozīmē, ka glītrakstīšana palēnina domāšanu? Jo rakstīšanas ātrumu tas noteikti nepalielina..

Nogulēju lekciju, kas ļoti iespējams būtu bijusi viena no visinteresantākajām lekcijām ever! Jo stāstīja par to kā pēc ķermenī atrastajām kukaiņu sugām noteikt cik sen miris cilvēks. Un to, ka pēc sugām var noteikt arī vai cilvēks tiešām pakārās kokā vai tika novākts kur citur un tad tika iekārts kokā. Kukaiņi nav muļķi - zina kur dzīvo.
Bet ARGH!!!!

Jāatrisina modinātāja problēma..

Smieklīgi arī tad, kad nav smieklīgi. Un tik čīzīgi (kā jau Ostina). Bet tās kleitas tik skaistas!
Vakar gadījās noskatīties citu filmu ar Dr.Who un Mr.Bingley. Interesanta kombinācija.

Kopš brālis pārvācās, jādara lietas, ko agrāk parasti nedarīju: vakar nomainīju spuldzīti (kādus 10 gadus nebij vajadzības to darīt).
Bet to zirnekli uz lodžijas es gan negribu aiztikt un kaitināt.

Izbesīja sīkās drozofilas. Uztaisīju lamatas. Strādā.

J. teica, ka tā pienenee jātaisa par tetovējumu. Būtu jau skaisti, bet nespēju iedomāties kā to varētu izdarīt.

Varētu domāt, ka Teikā dzīvot ir forši, bet ne tad, kad Brīvības ielu remontē un lekcijas Torņakalnā sākas 8:30.
Un tad vēl briesmīgais klimats, kad nezini, ko vilkt mugurā, jo no rīta +10, pa dienu +20 un vakarā atkal +10.

Tik bieži pārsakos un pārdomājos, ka sāk likties, ka smadzenēs sinapses čot nepareizi savietojušās.
Šodien kaķi guļ sev netipiskās vietās, kur es viņus visu laiku redzu. Varētu domāt, ka uzpasē mani, ka atkal kkur nepazūdu.
Šonedēļ pirmās maģistru lekcijas sākas. Jasavieto vēl ar jap.valodu un laboratoriju un purviem..

Sēdējām uz Helsinku mājas balkona un apspriedām mašīnas. Sākumā Porsche (365 un tad citus), Teslas (te katru dienu kādu baltu redzam; jautājums vai tāpēc, ka viena, vai tāpēc, ka citā krāsā te nepiedāvā, vai tāpēc, ka citas krāsas ir neglītas) un tad jau arī citas.
Un Fiat Dino izklausās pēc kaut kā smieklīga.

1.Jo arī zinātnē sanāk tad, ja nesanāk.

Tas brīdis, kad pēc vairāku gadu nesakritībām, attopies sēžam uz zaļās kastes, jo ārā ir patīkams vakars, izkāp pareizajā pieturā, bet negribas braukt mājās. ( +Mikrobildes )

Skatu kladi pēc vāka un ņemu ciet, pat, ja nevajag. Jo uzrunā.

Pa ilgiem laikiem biju laboratorijā. Biju aizmirsusi, kā jāuzvedas un instrukcijas ar kaut kur noklīdušas bij. Viss rezultējās ar nogurumu, izsalkumu un autobusu 10os vakarā.
Un to, ka kko nedaru kā vajag, atcerējos jau darot. Kustību + redzes atmiņa. Rīt redzēs cik ļoti tos 3 paraugus nočakarēju.

Vispār jau rudens sajūta klāt.

Iedvesmojoties no Cibas "Mana diena" komūnas, mēģināju šodienu iemūžināt foto. Līdz 4iem pēcpusdienā bij tīri interesanti un azarts, bet tad aizmirsās. Jāmēģina atkal kādu citu dienu..

Kāpēc cilvēki, kas saderinās, tiek apsveikti? Un kapēc citi par to priecājas?
Kāpēc citiem par to būtu jāpriecājas un jāapsveic attiecīgais pāris?

Atbarucot no Gdaņskas 2os naktī, negāju uzreiz gulēt. Tā vietā skatījos "Friends" līdz 9iem rītā. Un pamostoties pēcpusdienā turpināju.

Vairākos līmeņos dīvains izbrauciens. 

Vakar aizbraucu uz Jelgavu. Cik redzēju savos ceļos, tad skaisti sakārtota. Mierīga. Varētu tur dzīvot.

Biju paskenēt galvu. It kā ar klaustrofobiju nemokos, bet tikuntā acis ciet turēju un centos nedomāt par to, cik šauri tajā aparātā.
Dabūju bildītes. Tik fascinējoši skatīties uz savām smadzenēm! Līdzīgi kā kādreiz ar pēdas rentgenu un asinīm virs fikola.

Šodien gandrīz aizgāju nopeldēties pirmo reizi šogad, bet, redzot cik vienmērīgi netīrs ūdens, pārdomāju. Un sauļojusies arī vēl neesmu. Tik pēdām zandeļu aprises apsauļotas ķerot Pokemonus. Nesaprotu kā var gulēt pludmalē un neko nedarīt..

Rītnakt ar brālēnu braucam uz Gdaņsku. Jāizdomā, ko tur vienai 2 dienas darīt.

Pat nezinu kā lai izstāsta.
Iespējams, nespēju izbaudīt masu pasākumus tāpēc, ka pārāk ļoti sāp stulbā cilvēces daļa, kas iedzen nedaudz depresijā.
Iespējams, nespēju izbaudīt mūslaiku mūziku tāpēc, ka visi tie mūziķi liekas tik vienādi - 5 rindiņas 5 minūtes uz repeat -, kas sadusmo. Tik ļoti maz kā atšķirīga.
Pirmās divas dienas centos apreibt ar domu, ka būs vieglāk pārdzīvot to festivālu, bet alkohols nedarbojās.
Pilnīga vilšanās, bet laikam šis no tiem gadījumiem, kad pati vainīga.
Labākais visā pasākumā bij iespēja satikt un parunāties ar brāli, kurš no Dānijas atbrauca. Un tie daži pārmītie vārdi tik ļoti palīdzēja, ka tā vien bij vērts aizbraukt.

P.s. Un, kad apsargi pēc 23iem visādus sīčus mierīgi ielaiž teritorijā, bet man prasa dokumentus (ko tieši tajā reizē izvēlējos atstāt teltī), tad nezinu īsti kā reaģēt, jo 12 gadus jaunāka es toč neizskatos..

Nopirku gudro telefonu, lai varētu spēlēt Pokemonus.

Domas par lācīšiem noved pie Fumoffu maratona. Un tik aplami un dumji, bet joprojām.. es nez kā raksturot to sajūtu. Kā pamatskolā.
Bet tie tēli toreiz ļoti dvēselē iesēdās.

Kaimiņos ieviesies pīkstulis. Sākumā likās, ka būs traki, bet tagad tik mīlīgs liekas. Katru dienu parunājos. Diez turpinās tur mitināties arī tad, kad iemācīsies lidot?

Un kas Tu pa zvēru?

Kāpēc tie lenovo datori tik debīli visiem sakomplektēti???
Kāpēc nevar pats sakomplektēt kā grib no pieejamajām atbalstītājām iespējām???

Atradu vienu reti normālu komplektāciju (ja neskaita videokarti, bet to vēl varētu pieciest) un izrādās, ka viņa tomēr nav tajā noliktavā! FUJ!

Kad ejot pretī diplomam sajūties kā lidmašīna, kas iziet uz brīvā skrejceļa.
Kad saņem sarkano diplomu, lai gan ne reizi netiki pie stipendijas.
Kad pēc katedras apsveikumu saņemšanas ej apsēsties, un ar skaļu blīkšķi viss izkrīt no rokām.
Kad būdams kautrīgs introverts publiski saki pateicības vārdus, jo izbesīja, ka neviens cits to netaisījās darīt.

Lepns kā susliks!