Tik bieži pārsakos un pārdomājos, ka sāk likties, ka smadzenēs sinapses čot nepareizi savietojušās.
Šodien kaķi guļ sev netipiskās vietās, kur es viņus visu laiku redzu. Varētu domāt, ka uzpasē mani, ka atkal kkur nepazūdu.
Šonedēļ pirmās maģistru lekcijas sākas. Jasavieto vēl ar jap.valodu un laboratoriju un purviem..

Sēdējām uz Helsinku mājas balkona un apspriedām mašīnas. Sākumā Porsche (365 un tad citus), Teslas (te katru dienu kādu baltu redzam; jautājums vai tāpēc, ka viena, vai tāpēc, ka citā krāsā te nepiedāvā, vai tāpēc, ka citas krāsas ir neglītas) un tad jau arī citas.
Un Fiat Dino izklausās pēc kaut kā smieklīga.

1.Jo arī zinātnē sanāk tad, ja nesanāk.

Tas brīdis, kad pēc vairāku gadu nesakritībām, attopies sēžam uz zaļās kastes, jo ārā ir patīkams vakars, izkāp pareizajā pieturā, bet negribas braukt mājās. ( +Mikrobildes )

Skatu kladi pēc vāka un ņemu ciet, pat, ja nevajag. Jo uzrunā.

Pa ilgiem laikiem biju laboratorijā. Biju aizmirsusi, kā jāuzvedas un instrukcijas ar kaut kur noklīdušas bij. Viss rezultējās ar nogurumu, izsalkumu un autobusu 10os vakarā.
Un to, ka kko nedaru kā vajag, atcerējos jau darot. Kustību + redzes atmiņa. Rīt redzēs cik ļoti tos 3 paraugus nočakarēju.

Vispār jau rudens sajūta klāt.

Iedvesmojoties no Cibas "Mana diena" komūnas, mēģināju šodienu iemūžināt foto. Līdz 4iem pēcpusdienā bij tīri interesanti un azarts, bet tad aizmirsās. Jāmēģina atkal kādu citu dienu..

Kāpēc cilvēki, kas saderinās, tiek apsveikti? Un kapēc citi par to priecājas?
Kāpēc citiem par to būtu jāpriecājas un jāapsveic attiecīgais pāris?

Atbarucot no Gdaņskas 2os naktī, negāju uzreiz gulēt. Tā vietā skatījos "Friends" līdz 9iem rītā. Un pamostoties pēcpusdienā turpināju.

Vairākos līmeņos dīvains izbrauciens. 

Vakar aizbraucu uz Jelgavu. Cik redzēju savos ceļos, tad skaisti sakārtota. Mierīga. Varētu tur dzīvot.

Biju paskenēt galvu. It kā ar klaustrofobiju nemokos, bet tikuntā acis ciet turēju un centos nedomāt par to, cik šauri tajā aparātā.
Dabūju bildītes. Tik fascinējoši skatīties uz savām smadzenēm! Līdzīgi kā kādreiz ar pēdas rentgenu un asinīm virs fikola.

Šodien gandrīz aizgāju nopeldēties pirmo reizi šogad, bet, redzot cik vienmērīgi netīrs ūdens, pārdomāju. Un sauļojusies arī vēl neesmu. Tik pēdām zandeļu aprises apsauļotas ķerot Pokemonus. Nesaprotu kā var gulēt pludmalē un neko nedarīt..

Rītnakt ar brālēnu braucam uz Gdaņsku. Jāizdomā, ko tur vienai 2 dienas darīt.

Pat nezinu kā lai izstāsta.
Iespējams, nespēju izbaudīt masu pasākumus tāpēc, ka pārāk ļoti sāp stulbā cilvēces daļa, kas iedzen nedaudz depresijā.
Iespējams, nespēju izbaudīt mūslaiku mūziku tāpēc, ka visi tie mūziķi liekas tik vienādi - 5 rindiņas 5 minūtes uz repeat -, kas sadusmo. Tik ļoti maz kā atšķirīga.
Pirmās divas dienas centos apreibt ar domu, ka būs vieglāk pārdzīvot to festivālu, bet alkohols nedarbojās.
Pilnīga vilšanās, bet laikam šis no tiem gadījumiem, kad pati vainīga.
Labākais visā pasākumā bij iespēja satikt un parunāties ar brāli, kurš no Dānijas atbrauca. Un tie daži pārmītie vārdi tik ļoti palīdzēja, ka tā vien bij vērts aizbraukt.

P.s. Un, kad apsargi pēc 23iem visādus sīčus mierīgi ielaiž teritorijā, bet man prasa dokumentus (ko tieši tajā reizē izvēlējos atstāt teltī), tad nezinu īsti kā reaģēt, jo 12 gadus jaunāka es toč neizskatos..

Nopirku gudro telefonu, lai varētu spēlēt Pokemonus.

Domas par lācīšiem noved pie Fumoffu maratona. Un tik aplami un dumji, bet joprojām.. es nez kā raksturot to sajūtu. Kā pamatskolā.
Bet tie tēli toreiz ļoti dvēselē iesēdās.

Kaimiņos ieviesies pīkstulis. Sākumā likās, ka būs traki, bet tagad tik mīlīgs liekas. Katru dienu parunājos. Diez turpinās tur mitināties arī tad, kad iemācīsies lidot?

Un kas Tu pa zvēru?

Kāpēc tie lenovo datori tik debīli visiem sakomplektēti???
Kāpēc nevar pats sakomplektēt kā grib no pieejamajām atbalstītājām iespējām???

Atradu vienu reti normālu komplektāciju (ja neskaita videokarti, bet to vēl varētu pieciest) un izrādās, ka viņa tomēr nav tajā noliktavā! FUJ!

Kad ejot pretī diplomam sajūties kā lidmašīna, kas iziet uz brīvā skrejceļa.
Kad saņem sarkano diplomu, lai gan ne reizi netiki pie stipendijas.
Kad pēc katedras apsveikumu saņemšanas ej apsēsties, un ar skaļu blīkšķi viss izkrīt no rokām.
Kad būdams kautrīgs introverts publiski saki pateicības vārdus, jo izbesīja, ka neviens cits to netaisījās darīt.

Lepns kā susliks!

Slimošanas laikā garlaikojoties mājās pie datora, atkal lūdzu Cibai, lai atklāj kāda interesanta cilvēka dzīvi. Un tāds atklājums, par kuru žēl, ka nezināju jau agrāk, pirms 10 gadiem. Nemāku izskaidrot, bet sajūta, ka būtu ļoti iedvesmojoši un stabilizējoši to lasīt, kad pati biju nestabila. Un dzīve šodien būtu citādāka.

Gripa čot ilgi aizķērusies, lai gan ar švako imunitāti nav brīnums, ka saķēru to reto vīrusdaļiņu, kas te vēl apkārt lidinās.
It kā jau labs taimings - darbs uzrakstīts un aizstāvēts, līdz izlaidumam nedēļa, pa kuru var mēģināt paspēt izslimot, un lab.darbi atsāksies ar drošvien tik nākamnedēļ. Bet nu tiiiiiik garlaicīgi mājās un tiiiiiik ļoti gribās iet ārā, vai vismaz lai galva un acis nesāp visu laiku :(

Kad neuzbāzies recenzentam ar jautājumiem par darba saņemšanu un izrādās, ka epasts iešķirojis to pie mēstulēm (ievieš cerības, bet mācība gūta).
Kad recenzents piezvana pēc aizstāvēšanās un pajautā vai viss labi un nokārtots.
Kad organisms nolēmis, ka beidzot var slimot, un mājās atvelkas ar sāpošiem muskuļiem un 38'C.

Bet viss.

Kad prezentācija un sakāmais tiek saglabāti visos iespējamos flešos, kindlā, telefonā, google draivā un vēl aizsūti sev pa e-pastu.
Kad recenzents, visticamāk, darbu lasīs no rīta un recenzēs uz vietas.
Kad paracetamola diētas dēļ nevar mierināt nervus ar alkoholu, bet tas nekas, jo iesnu dēļ, smadzenes tāpat nesaprot, ka jāuztraucas.
Kad iesnu dēļ, smadzenes nesaprot arī, kas jārunā..
Kad iesnu dēļ nevar pat normāli parunāt...
Kad nesaproti cik ilgi vispār jāplāno runāšana, jo pirmajā dienā teica 5-7 min (kā šobrīd ir sagatavots), bet citās kāds ir runājis līdz 10 min un viss bijis ok..