Paralēli elektroniskajai dienasgrāmatai, jau 12 gadus rakstu arī papīra kladē. Ne vienmēr tās ir lietas, ko nedrīkst citiem teikt, vienkārši liekas tik svarīgas, ka jāuzraksta pašai sev, kā atgādinājums. Bet dažreiz tik ļoti gribās izpaust lietas, ko bail atzīt sev un pateikt kādam citam.
Tā nu vakar kladītē tapa [pēdējais] 51. ieraksts.

Un cik bieži pildspalva pieraksta Tavas domas?

Sapņos paspēju padzīvot kādā Ķīnas vai Japānas piepilsētā, pabraukāt ar Teslu gan pa ielām, gan pa piemājas stāvlaukumu. Un beigās kopā ar Ellie no "Last of us" (tikai viņa jau bij pieaugusi un vinu sauca Emma, un laikam pat viņa bija kkas androīdveidīgs) bēgot no vietējā slepenā dienesta vai mafijas (īsti nezinu, bet viņi bij "ļaunie") ielecām milzīgā dzidrā upē un viņa atslēzās, bet es centos viņu pie ūdens virsmas noturēt un pati nenoslīkt, un straume mūs kkur nesa. Sapnis beidzās ar domu, ka kāds mūs kkur savāks..

Kad uzzini, ka organismā ir CART (cocaine- and amphetamine-regulated transcripts) un sāc domāt par nejaušībām un apstākļu sakritībām, kāpēc daba izdomāja, ka tādiem transkriptiem vajag būt, un cilvēks izdomāja, ka viņam tādus savienojumus vajag..

Un Endokanabinoīdā sistēma liekas kā labs piemērs saderīgiem pasaules puzles gabaliņiem.

Saņēmu no mammas komplimentu par to, cik man glīti ledusskapis sakārtots. Pavēru durvis, bet kārtību neredzu..
Vakar tiku pie lielā spoguļa, tagad varu no malas paskatīties uz sevi visā pilnībā.
Nesen tiku arī pie televīzora, bet kad gribēju pieslēgt seno dvd atskaņotāju, atklāju ka nav vadiņu, ar ko savienot.

Es it kā neesmu ļauns cilvēks, bet... bet.. bet tomēr ceru, ka viš ilgi nedzīvos..

7dien kasīju kokus un sniegā meklēju ķērpjus. Pēc tam mājās sajūta it kā visa diena būtu uz kalna pavadīta.

Rādās, ka arī šoziem izlaidīšu kalnu braucienu. Cik gadus jau uz dēļa neesmu uzkāpusi?

Vakar ciemos piekāpa "ūdens kvalitātes kontrolētāji", kas patiesībā bij maskējušies ūdens filtru sistēmu tirgotāji. Un tas bija tik pretīgi par kādiem idiotiem viņi uzskata savus potenciālos klientus. Vai nu viņi paši neko no dabaszinātnēm nejēdz vai arī viņiem nav sirdapziņas šitā čakarēt cilvēkus!
Un pēc tam vēl grib, lai es dodu savu draugu un radu kontaktinformāciju, jo viņiem, redz, priekšniecība prasa un no tā atkarīga viņu alga.
Pēc tam pārdomājot visu situāciju, pilnīgi žēl, ka nepateicu, lai meklē citu darbu :D

"Patīk" ķēdītes rezultātā nonācu līdz seriālam "Roadies", kas atklāja jaunu baudāmu mūziku. Un sižets pat tikai trešajā plānā, vēl aiz aktieriem/tēliem.

Reignwolf, Lindsey Buckingham un Lucius.

Tik patīkami atrast lietas, kas patīk un sagādā prieku un mieru. Īpaši laikā un pasaulē, kur tādu lietu ir tik maz un liekas nesasniedzamas.
Liek pārvērtēt prioritātes un sevi, pārcilāt pagātnes sapņus un plānus. Tik daudz kā nepiepildīta. Un visam tagad esošajam gribās pateikt "Piekāst!" un doties citā virzienā meklēt jaunu dzīvi, jo nepamet sajūta, ka šobrīd ir nulle fīdbeks un jēgas nekādas.

Katru nakti un dažreiz pa dienu.
Un tas nav kā ar apēstiem kāpuriem, kas vēderā pārvēršas par taureņiem.
Tas ir kā bezfilma, jo gaiss nevar atrast plaušas.

Rakstīt konspektus, kamēr fonā iet sen neredzētas filmas, ir diezgan uzmanību-novērsoši un laikietilpīgi. Bet "Get Smart" bij dienas labākā izvēle.
Un ik pa laikam atcerēties sen lasītas grāmatas, kuras pēkšņi sagribās pārlasīt, procesu padara vēl laikietilpīgāku.
Tuksnesis un šaha zirdziņš.

1. The Mummy (1932) - [kļūdas pēc] romantiskā filma, bet vienīgais mošķis, kura oriģinālu vēl nebijām skatījušies. Tāda piezemēta un mierīga, kā jau tajos laikos pieklājas.

Atbrauca brālis, un virtuves izlietnē sākās bardaks! 

Apzinājos, ka gribu saprast ķīmiju un fiziku vairāk kā to daru šobrīd. Un vēlos atvasināšanu, integrēšanu un diferencēšanu sev ieviest par hobiju un meditēšanas paņēmienu.
Jānoskaņo sevi ar domu, ka topošais maģistra darbs ir pirmias solis ceļā uz ESA/NASA; varbūt paaugstināsies motivācija lasīt un filtrēt attiecīgo literatūru jau tagad.

Atkal esmu nejauks un negatīvi samaitāts cilvēks. Vēl vasarā tā nebija. Tad vēl biju jauks un pozitīvi samaitāts cilvēks.

Dienas [lekciju atvasinātā] doma: Diez gēnu terapijas pacienti apzinās, ka viņi ir ĢMO?

Gribētos smalko lodīšpildspalvu, kam rakstīšanas laikā mainītos tintes krāsa no zilas uz pelēku vai melnu.
Kad sanāk daudz un mierīgi rakstīt, tad sāk iepatikties savs rokraksts.
Kad kaut kur ejot vai braucot vai darot monotonas darbības domas klejo, tad fantazēju dialogus ar esošiem un neesošiem personāžiem. Kad viss izrunāts, sāku galvā klausīties dziesmiņas.

Kur klejo Tavas domas?

Aizmirsu māsu apsveikt dzimenē. Bet gan jau viņai kā parasti dators bij svarīgāks. 

Nedaudz jūtos kā salauzts paaudzes indivīds. Laikmetā un sabiedrības uzskatos un ekspektācijās neiederīgs. Kā rRNS, kas aiz pārpratuma izgrūsta no kodola.

Jo vairāk to šūnu apgūst un izprot, jo apbrīnojamāki liekas dzīvie organismi kā sistēmas, bet ne vienmēr tajā pozitīvākajā veidā. Tāda rosība, tāds action iekšā, bet ārēji tik sēž un blenž ekrānā. Tik žēl, ka indivīdi nav tik gudri (sarežģīti vienkārši?), kā viņu šūnas.

Šodien uzzināju, ka mūsu mth RNS Pol ir bakteriofāgu izcelsme. Tad sanāk, ka senajās dienās eikariots slimu baktēriju apēda?
Tikko atradu, ka ir tādas Midichloria baktērijas, kas dzīvojot mitohondrijos, un tika tā nosauktas par godu Midihloriāniem.

"Over-thinking, over-analyzing separates the body from the mind"

Atbraucu uz DAC, jo mājās auksti.
Sēžu 5.stāvā, filtrēju noderīgu literatūru un dzirdu kā kaut kur aiz sienām tek ūdens. It kā kāds jau stundām ilgi dušotos.
Reizi stundā noiet garām pa kādam cilvēkam, kaut kur atveras un aizveras durvis. Miers.

Un šādos brīžos es ilgojos. Pēc tiem, kas par mani atcerās varbūt reizi gadā. Pēc tiem, ko nekad neesmu satikusi. Pēc tiem, par kuru eksistenci nezinu vēl. Pēc tiem, kas citu iedomāti un izdomāti. Pēc tiem, kas man kļūtu tikpat svarīgi cik es viņiem.

Bet piekāst.

Ievēroju, ka automātu kafijām, kas tiek iepildītas kartona glāzītēs, ir tā dīvainā piegarša, kas viņas padara diezgan.. nebaudāmākas. Iedomājos, ka tas gan jau no tā paša kartona [apstrādes], jo bik atgādina slapju koku.
No termosiem ir cita piegarša, bet, tā kā ar termosiem parasti saistās pikniki un ceļojumi un citas labas lietas, tad to garšas bojājumu noslēpj emocionālais piepildījums un nav tik traki.

5dien pēdējās lekcijas vidū uznāca klepus lēkme. Izgāju no auditorijas, lai neraucētu citiem.
Kad tiku līdz garderobei, sapratu, ka netiktu līdz autobusam vēl kādas dažas stundas. Kamēr sarunāju un gaidīju, kad atbrauks pakaļ, sēdēju, klepoju un jutos kā bioloģiskais ierocis (lai gan neviens, kuru tuvumā klepoju, vēl nav saslimis, kas norāda, ka nav nekas lipīgs). Iespējams, ja nebūtu tik daudz zinātnes interesentu apkārt, tad vbt nejustos tā; vnk klepotu tās 2h savā nodabā.

Gribu uz Sibyl Vane koncertu.

2.lekcija un jau ieskaite (Hipotēzes I neskaitās).
Un kopš kura laika universitātes dzimšanas diena ir brīvdiena??
Es saprastu vēl, ja būtu 100 gadi, bet ne jau 97..

Kad nevari izlemt vai vispirms rakstīt to vārdu, kas sākas ar c, vai to, kas sākas ar s, un sāc ar 3.

Pirms kāda laika [laikam FB] manīju rakstu par to, ka neskaidrs rokraksts liecina, ka domā atrāk, nekā spēj kustināt rokas muskuļus. Rakstu gan neizlasīju, tāpēc nez vai tas tiešām tā ir.
Bet, ja ir, vai tas nozīmē, ka glītrakstīšana palēnina domāšanu? Jo rakstīšanas ātrumu tas noteikti nepalielina..

Nogulēju lekciju, kas ļoti iespējams būtu bijusi viena no visinteresantākajām lekcijām ever! Jo stāstīja par to kā pēc ķermenī atrastajām kukaiņu sugām noteikt cik sen miris cilvēks. Un to, ka pēc sugām var noteikt arī vai cilvēks tiešām pakārās kokā vai tika novākts kur citur un tad tika iekārts kokā. Kukaiņi nav muļķi - zina kur dzīvo.
Bet ARGH!!!!

Jāatrisina modinātāja problēma..

Smieklīgi arī tad, kad nav smieklīgi. Un tik čīzīgi (kā jau Ostina). Bet tās kleitas tik skaistas!
Vakar gadījās noskatīties citu filmu ar Dr.Who un Mr.Bingley. Interesanta kombinācija.

Kopš brālis pārvācās, jādara lietas, ko agrāk parasti nedarīju: vakar nomainīju spuldzīti (kādus 10 gadus nebij vajadzības to darīt).
Bet to zirnekli uz lodžijas es gan negribu aiztikt un kaitināt.

Izbesīja sīkās drozofilas. Uztaisīju lamatas. Strādā.

J. teica, ka tā pienenee jātaisa par tetovējumu. Būtu jau skaisti, bet nespēju iedomāties kā to varētu izdarīt.

Varētu domāt, ka Teikā dzīvot ir forši, bet ne tad, kad Brīvības ielu remontē un lekcijas Torņakalnā sākas 8:30.
Un tad vēl briesmīgais klimats, kad nezini, ko vilkt mugurā, jo no rīta +10, pa dienu +20 un vakarā atkal +10.