 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
maschera's Journal
Rīts, Pīpēju pie loga. Koki sazaļojuši pēc pāris siltām dienām un pēc silta lietus naktī. Pie baznīcas stāv ērģeļu uzskaņotāja auto. Iepirkties brauc sirmmāmiņas mersedesos. Mazpilsētas rīts. Ne plūdu, nekā, spektakulārs tikai miers un ordnungs.
Dzimšanas diena, kas sākas ar rožu pušķi no Berlīnes. +25, saule. Sēdēt mazītiņajā dārziņā zem dzidrām, zilām debesīm, pīpēt un lasīt to, ko gribas, un apkārt vītero putni, dūdo baloži, pa efeju biezokni čabinās kāds putns. Būtu forši, ja tas būtu zvērs, vārdā volpertingers. Pēkšņi esmu kļuvusi ar tiem apsēsta. Te mājā ir tāds zīdainis, 25 gadīgs skuķēns, es viņai vakar vēlu naktī pateicu, ka viņai zem gultas noteikti dzīvo volpertingers, šamā gandrīz apraudājās. Un teica, ka mana skaistā bilžu grāmata par volpertingeriem (specāl no amazōn pasūtīju!) esot ŠAUSMĪGA.
Laimība.
+23C, saule, zied baltie un rozā, zied visādas narcises, viss nereāli kā Deep Purple koncertā live, atrodoties pie pašas skatuves. Kaifs.
Te, kur atrodos, no svētdienas sola +20 un sauli. Phhh, kā uz Marsa apmēram.
Piezagties pie aizliegta loga izpīpēt pēdējo cigareti, neaizsmēķētu izlaist to no nagiem un noskatīties, kā tā krīt dziļumā.
Whom do you think I saw yesterday? George Sand. [..] She received us very kindly, with hand stretched out, which I, with a natural emotion (I assure you my heart beat), stooped and kissed, when she said quickly, 'Mais non, je ne veux pas,' and kissed my lips.
Elizabete Brauninga - Džonam Kenjonam, 1852.
Nebij, lūk, bezvadu mīlas, bij lērums laika rakstīt vēstules. Aprakstīt sirdspukstu tempu, skūpstu dislokāciju un vispār savu dzīvi. (= Ciba; tad jau varbūt nekas daudz nav zaudēts. Tikai laiks, vairākās nozīmēs.)
Ledainais āra gaiss pilns laimības, grīdas dēļi pilni laimības, vienatne pilna laimības, ek. Bēdziet. Kad jums ir slikti - bēdziet. :) Un nevis dziediet. Gavilēt savā pārākumā varēsiet aizbēguši, haha.
Pavasars nenāk. Sparģeļi neaug. Ilgojas māga un sirds. (Nieks par zilbēm.)
Pārceļos uz citām telpām, kur turpināt nodarboties ar cibu un ar visu pārējo. Paraudzīsimies, kā garastāvokli rediģēs paradigmas maiņa.
Paldies sociālajiem tīkliem - vismaz neviens nav jāapgrūtina ar savu (vai ōtrādi) muldēšanu, sēžot aci pret aci, kad nevar nolikt kafijas tasi, piecelties un aiziet. Ne jau, ka es viņus nemīlu. Bet joks ir, ka sarunas dažreiz kļūst kā cietums.