 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
maschera's Journal
Rainis mūsu Pliekšāns, 1926. gada 26. martā Aspazijai Šveicē, 1926. g. 26. martā: "Mīļo sirdsiniņ [..] avīzes izsūti, ja vēl neesi to darījusi. - Kā Tev iet ar veselību? Man iet labi. Lido, mīļo Iniņ. Lido." Rainis Olgai Kliģerei 1926. g. 26. martā: "Mīļo, dārgo dvēselīt [..] tāds prieks man par Tevi un tāds par mani, ka Tu man stipra un gudra. [..] Vientulība jau paliek arī strādājot, bet pie vientulības pievienojas visa pasaule un viņa pieder Tev. [utt., mīla, mīla] Vai jūties labi? Vai Tev vēl labāk? Pabalsti savas dziļās jūtas, savu gribu tapt stiprai un gudrai [..] vingro, mazgājies, elpo ... un es sāku redzēt ij puķes. Tu man viņas rādi. Priecājos, mīļo dvēselīt. Tavs R." Ak tu sivēns. Vientulība viņam, seskam. Kur šitā Aspazija tulko viņa vietā lielāko pusi viņa ģeniālo tulkojumu.
Ejam, brāļi, pie astrologa. Vai varbūt vienkārši pie neesošās savas jaunās, mīlošās mātes.
Tās saltās trīsas pie sakravāta kofera un pirms sava sliekšņa pārkāpšanas uz āru. Tā saldā atbrīvotība, kaut kad iekāpjot pār slieksni atpakaļ un nometot neizkravāto koferi, lai ap to laimē dietu kopā ar kaķiem, ūdriem un žubītēm.
Pats staigā sev garām kā tāds pasvešs kaimiņš, reizēm ienāk prātā - varbūt jāsveicina?
Uzrakstīju vārdu "neģērbās" un sabijos: vai tik tas neizklausās pēc nēģeru bābas un nav politnekorekti.
Dzimšanas dienā ir jāstaigā kursīvā.
Ja ilgi sēdi vienatnē, neviens vairs nesaprot arī tavus jokus, viss insaidera humors notiekas tikai ar sevi pašu.
Debesis aiz loga kā laimības etalons, ja vien pret rūti neklaudzētu saules zobi.
Vārds "brālis" ir smeldzīgs pat svešā tekstā.
Mana vecmāmiņa dziļā mūža novakarē mēdz klusi sēdēt kādā kaktiņā un murmināt visādus datumus - kad kurš ir dzimis un tādā garā. Pieķeru sevi līdzīgā nodarbē, un tā zināmā mērā nomierina - vai nu ar to, ka visi esam dzīvojuši, vai ar to, ka visi mirsim.