 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
maschera's Journal
Virpa rūc, dūc un taurē vēl, citējot klasiķi; bet vai tiešām tas ir viss un atliek gaidīt tikai nelaimes? Ptu ptu ptu. Galu galā būs jau vēl pavasaris. Un debesis dimantos, ko, starp citu, pirmais ir pateicis Čehovs "Tēvocī Vaņā".
Varētu nodot kārtīgs lietus, izkust sniegs, pēkšņi sasilt globuss, saziedēt vizbules un sākties vasara.
"Un tā kā gudrā Mrdržinuška nu arī nezināja nekādu padomu, tad abas divi nosēdās durvju preekschā un sāka kopā nežēlīgi gaudot. Un viņas gaudoja wisu priekšpusdienu un aizmirsa pagatavot launagu."
Esi gatavs atdot labo roku, lai labotu kļūdas, ko tev piedēvē, bet kālab lai tā labā roka lec Daugavā, ja tu šīs kļūdas nezini? Verdammt.
Tāpēc Daugavā jau sensenos laikos ir iekritis un pazudis kaut kas dārgs, ja ne pats dārgākais, slow-motion'ā kūleņodams gaisā tos pārdesmit metrus, vēl notverams, bet mēs zinām, ka paliks nenotverts.
Tādas, lūk, pusaudža pārdomas pilnmēness laikā.
Mūzika: banshee wailing.
(Protagoniste pieceļas, nopurina neredzamus gruzīšus no lindrakiem un iet spodrināt sudrabu. Dārgums paātrināti un atmuguriski iznirst no likteņupes un iet žāvēt drēbes.)
Ļoti ļoti smieklīgi, tomēr: kad pagurst prāts un nokrīt rokas, nepalīdz absolūti nekādas varoņu mokas, palīdz vienīgi darbs, lai virpa rūc kā velns un galva domā par virpu, par virpu mīļoto. - Bet varbūt tās arī IR varoņu mokas?
Šodien 75 gadi Vladimiram Visockim. Kad es viņu "atklāju" jaunībā tā ap 18 gadiem, viņš man izsita ķeblīti no kājapakšas, bet, tā kā cilpas ap kaklu man nebija, es lidinos joprojām. Putins ir nozadzis VV, bet uz to nav jāskatās; kā gan lai putnu vadonis karatists nebūtu pievācis un tiražējis cilvēku, kura teksti automātiski nozīmē godīgumu?
http://www.youtube.com/watch?v=104cOJeG
Skatos dok. f. "Tautas balss barikādēs" - vai, pareizāk sakot, nespēju skatīties. Toreizējās gaisotnes, ticības un stājas kontrasts ar tagadējo izdedzināto zemi ir neizturams, bezmaz fiziski sāpīgs, nu - kā jau visas bēres.
Sapnī redzēju, ka operas sarpbrīdī skrēju uz bufeti, lai pagūtu nopirkt saldējumu - alumīnija trauciņā uz kājas - ko pēc izrādes pasniegt Kristīnei Opolais.
http://ice.brice.lv/2013/01/quo-vadis-t
Pirmais teikums SPIEGEL rakstā par vācu studentiem, kas studē medicīnu Stradiņa universitātē:
Als Carola Schmittke gerade eingezogen war, backte sie einen Kuchen und klingelte nebenan. Sie wollte sich vorstellen, nett sein. Vergeblich. "Ich rede nicht mit meinen Nachbarn", schallte ihr entgegen. Ein Kulturschock.
Bet nēģerus no Preislera izsvītrot - to gan!