 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
maschera's Journal
No rīta nolēmu aiziet uz Holandi, lai nav bēdīgs prāts. Ceļā sastapu 2 zaķus - pirmo noturēju par stirnu. Redzēju viņu pēdas. Tad ar tikpat lielu švunku no krūmiem izskrēja putns, aiz izbīļa neredzēju, kāds. Laipns un draudzīgs toties bija garāmbraucošais traktorists. Atceļā no Holandes pēkšņi bija govis, melnraibas, bars. Teicu labdien. Viņas sāka nākt man pakaļ, lūk, tas bija visbaigākais. Nāca un nāca, līdz izbeidzās pļava. Bet kopumā bija vasaras rīts ar dziedošiem putniem augstu gaisā, un vēl bij suns. Un Holandē apēdu pankūku. Un lasīju Agatu Kristi un pīpēju. Manuprāt, reti kas var būt skaistāk par šo.
Gribēt atgriezties dzimtenē tikai klimata dēļ vien - tas nu ir kaut kas nebijis. Pat interesanti.
P.S. Lakstīgala atnākusi, lai.
Velns, te ap to baznīcu nav lakstīgalu. Švelpj kaut kāds bulbulis, bet aplam sinkopēti, tāds tā kā zin Gērings pirms villas Karin nodedzināšanas.
Nudien nemāku aprakstīt jūtas, kādas mājo manā sirdī sakarā ar to, ka rīt Vācijā ir brīvdiena - Kristus Debesbraukšana. Burvīgs datums.
Soļojot pa putekļainiem lielceļiem uz piedomājot klāt 30 kg uzkabi, nāca atskārsme, ka dažu maršu tekstā ir ļoti izmanīgi atstāta vieta ieelpai "auf der Heide singt ein kleines Voeoeoe-gelein ---- und es heisst --- Eeerika" - praktiski ideāli. Ko grūti teikt par "un mēs ejam un ejam, un traucam, un steidzam" - atceries uzkabi! Un tad vienbrīd kroseņu zoles sāka skanēt kā samērā plašs - vismaz rotas apjomā - kopsolis, un kļuva pavisam labi. - Btw šodien Jānim Kurelim dzimšanas diena.
Ek, kaut kas tajā visā ir. Saule, cīruļi, putekļains (nē, nu šis tikai tā, poēzijas labad) ceļš, kas aizvijas (ditto) tālumā, un es soļoju no Vācijas uz Holandi pastaigāties bra-ši un lep-ni, un kaut gan mājās man negribas, tak tomēr heroiskā ritma ieturēšanai pie sevis ņurdu: "Un mēs ejam un ejam, un traucam, un steidzam, par vēlu mēs nedrīkstam būt." Mja. Tieši tā. "Mēs nāksim drīz, Latvija, gaidi."
Nu tak valsts svētki. Ļāvos sentimentam un devos uz Holandi gar ziedošām pļavām un dārziem. Putni dzieeed... ek. Kā jau teicu, ļāvos sentimentam, pie kura piederēja arī kārtīga holandiešu pankūka apakš koku lapotnēm un vīterojošiem putniem. Un tad atpakaļ, un sirds tik koša, kaut gan, par Latviju domājot, visu laiku liekas, ka 1940. gada maijs.
Mani ir tik zvērīgi nokaitinājusi viena literāte, ka taisos ieviest tviterkontu, kur 665 reizes dienā ierakstīt "Ahmatova ar vieglu smaida ēnu man sniedza savu trauslo roku" vai "tik skumji", vai "saulriets, cik skumji", vai "dziļas domas". Vai "ja nepatīk, nevajag lasīt".
1. maijs, koši zilas debesis, uz to fōna zied visi ziedošie, to fotografēt sāk likties banāli un lieki. Ir labi tāpat, bez dokumentēšanas. :) Un kauns atzīties, bet esmu laimīga, ka 9ajā un ap 9to nebūs jāatrodas Rīgā. Ziņņas smeļos no twitera, un kaut kāds vispārējs riebīgs, haotisks noskaņojums tajā rādās esam, ja runa ir par dievzemīti. Un pastāvīgs apdraudējums kā filmā, kur to redz visa skatītāju zāle, bet, protams, tikai ne paši naivie un tuvredzīgie filmas varoņi.
Būtu pilnīgi neticami, ja šitais Kazimirs Maļēvičš, izaudzis cukurbiešu laukos Ukrainā kā viens no izdzīvojušiem tur tipa 8 bērniem no 19... ja viņš pārdzērumā tomēr būtu uzgleznojis (skaļi teikts) Kaut Ko Apaļu.