"[..] to cilvēka čaulu ko liki līdz tukšuma malai nest
ļauj noaut kā zābaku smagu upes pacerē mest [..]"
I. Zandere rusnè

Tādās dienās kā šī man liekas, ka es būtu perfekta mājsaimniece - diena saplānota precīzi un loģiski - nekur nav jāiet divreiz, vissmagākie saiņi jānes visīsāko gabalu un visas laika kabatas var aizpildīt ar mazajiem "šim nekad neatliek laika" uzdevumiem.

Bet pieredze rāda, ka šādas dienas izdodas visai reti un ar laiku kļūst apnicīgi. Esmu tomēr priecīga, ka vēl 6 dienas varēšu eksperimentēt ar šo lomu.

Most of us do everything we can to avoid failure. That's a natural instinct with an unnatural by-product: we start to lose the ability to question our decisions.

iz šī

Man tīk skatīties uz diennakti kā miniatūru dzīves modeli:

Pamošanās = piedzimšana

– kā zīdainis pretojos pasaulei, jo tā ir liela un biedējoša un tajā ir pārāk daudz nezināmā.

Rīta cēliens = bērnība

– beznosacījumu mīlestības un zinātkāres laiks. Pasaule vēl ir tur ārā – tas fascinē, jo dienai ir daudz iespēju, savukārt ik rīta rituāli sniedz drošības sajūtu – pasaule sākas tikai aiz šīm durvīm, šī rīta un te iekšā viss ir labi pazīstams.

Diena = pieaugušo dzīve

– ar visu to, kas nu dienai piestāv. Grūtības, iespējas, dienas, kuras ne ar ko nav īpašas un dienas, kuras vienmēr atcerēties.

Vakars = vecumdienas

– cenšos vakarus pavadīt tā, kā gribētu pavadīt savas vecumdienas. Mazliet kustības, grāmatas, laiks domām un kopā būšana ar cilvēkiem, kas savējie.

Ja izdodas visas šīs diennakts daļas izdzīvot, esmu līdzsvarā. Ja kāda iztrūkst (visbiežāk bērnība vai vecumdienas) – tad līdzīgi kā cilvēkiem, kuriem dzīvē iztrūcis šis posms (vai nu ātra pieaugšana, vai nebeidzama strādāšana), sāk likties, ka kaut kā pietrūkst.

Bet ziniet, kas ir labākais šādā pieejā – tu patiešām vari sākt dzīvi no jauna. Kaut vai katru dienu, kamēr nonāc pie sava īstā modeļa.

Ir bīstami mēģināt sevi ielikt atpakaļ bērnības laimības sajūtā atbraucot uz bērnības pilsētu un mēģinot radīt identisku psiholoģisku vidi tai, kāda tā bija padsmit gadus atpakaļ, jo ir viena būtiska atšķirība - emocijas palēkdamās ir gatavas atgriezties atmiņā noglabātajā happy place, bet prāts ir absolūts tagadnes fans un ceļošana laikā prātam nav pa prātam.
Tas būtu nosacīti nekaitīgi, ja beigtos ar to, ka tiek sabojāti pāris brīži/dienas tagadnes (cik nu kuram laika vajadzīgs, lai saprastu kas notiek un atgrieztos realitātē). Bīstamākais šajā eksperimentā ir tas, ka atgriežoties tā laika laimībā ar šīs dienas prātu, tu ieraugi situāciju no malas un neizbēgami sāc to analizēt ne vienmēr nonākot pie tiem patīkamākajiem secinājumiem.
Beigu beigās emocijas ir dziļi aizvainotas uz prātu, ka tas izjaucis ballīti, savukārt prāts lauza galvu, kā visu šo bardaku atkal sakārtot jel kādā sistēmā. Un ja bez tiem diviem vēl ir kas cits tevī, tad tas jūtas kā tas mazais, kurš blakus istabā noklausās kā mamma ar tēti strīdas.

Tas brīdis, kad jauna izaicinājuma priekšā savu kaujas deju uzsāk bailes un patīkami produktīvs satraukums.

"Darba līgumā nedrīkstēs iekļaut noteikumus par svešvalodas prasmi, ja tā nav pamatoti nepieciešama darba pienākumu veikšanai." - Kāds man var paskaidrot kam šāds grozījums dod kādu labumu? Un dodiet, lūdzami, vismaz trīs piemērus, kurās profesijās/amatos šobrīd tiešām var iztikt tikai un vienīgi ar latviešu valodu? (un, nē, būt par partijas biedru Nacionālajā apvienībā netiek ieskaitīta kā valīda atbilde).

Dienā, kad miegs ir atnācis līdzi uz darbu, uzsēdies uz galvas un spiež pie zemes, piegādātāju kontaktpersoniņas, kas novēl jauku dieniņu un saka lielu paldiesiņu par saruniņu, gribas vismaz nopērt ar pletni, ja ne vairāk. Atļaušos pieminēt, ka situāciju nepadara labāku tas, ka deminutīviņu karalis ir vīriešu kārtas pārstāvis.

Debesis tumši zilās - tieši tādas, kā manos piektās klases vizuālās mākslas mājas darbos (jā, man nepadevās toņu atjaukšanas māksla). Līdz deviņiem pagūt izdarīt 2 nedēļu atliktu nepatīkamo darbu, iepazīties ar Ukrainas oligarhu izdarībām un mierpilni pavērot rīta gaismu.  Ir agrrītiem tomēr kāds neizskaidrojams šarms. Septiņos no rīta Rīga ir pilnīgi citāda, kā pusotru stundu vēlāk. Pat lietus gāzes tajā visā ierakstās kā labā filmas kadrā.

"An emotional response to a situation is the single greatest barrier to power, a mistake that will cost you a lot more than any temporary satisfaction you might gain by expressing your feelings." Robert Green