Ir bīstami mēģināt sevi ielikt atpakaļ bērnības laimības sajūtā atbraucot uz bērnības pilsētu un mēģinot radīt identisku psiholoģisku vidi tai, kāda tā bija padsmit gadus atpakaļ, jo ir viena būtiska atšķirība - emocijas palēkdamās ir gatavas atgriezties atmiņā noglabātajā happy place, bet prāts ir absolūts tagadnes fans un ceļošana laikā prātam nav pa prātam. Tas būtu nosacīti nekaitīgi, ja beigtos ar to, ka tiek sabojāti pāris brīži/dienas tagadnes (cik nu kuram laika vajadzīgs, lai saprastu kas notiek un atgrieztos realitātē). Bīstamākais šajā eksperimentā ir tas, ka atgriežoties tā laika laimībā ar šīs dienas prātu, tu ieraugi situāciju no malas un neizbēgami sāc to analizēt ne vienmēr nonākot pie tiem patīkamākajiem secinājumiem. Beigu beigās emocijas ir dziļi aizvainotas uz prātu, ka tas izjaucis ballīti, savukārt prāts lauza galvu, kā visu šo bardaku atkal sakārtot jel kādā sistēmā. Un ja bez tiem diviem vēl ir kas cits tevī, tad tas jūtas kā tas mazais, kurš blakus istabā noklausās kā mamma ar tēti strīdas.
|