Nu re, Dāņzeme arī nosliekusies uz veco, labo radikālo nacionālismu. Te ļoti virspusēji par to angliski.

Auto ir perfekts partneris - tam nav emociju un tas darīs tikai to, ko tu tam liksi. :)

Bet diemžēl via par laimi arī perfekts spogulis - ar tūlītēju atgriezenisko saiti parāda kādas ir tavu lēmumu sekas. Tāpat kā neizlēmības sekas.

Un kā trāpīgi ietrāpīja draugs meditation buzzers: We may not like what we see in the mirror, but there's no point arguing with the reflection.

Tas brïdis, kad saproti, ka tev atbrīvojas divi darba dienu vakari. Jā, skolas teorija ir pievārēta, viens bairīts par godu tam iztukšots un tagad - svētlaimes brīdis - palasīt kaut ko kas nav ceļu satiksmes noteikumi vai kāda ar darbu saistīta literatūra.

Lielai aizņemtībai, tāpat kā pārliekai bezdarbībai ir viena bīstama blakusparādība - apātiska vienaldzība uz apkārtnotiekošo un sagrozīta izpratne par realitāti. Jo ilgāk tai ļaujās, jo grūtāk sevī atgriezt ieinteresētību par procesiem sev apkārt - būtu tas da jeb kādos mērogos - savas dzīves telpas, pilsētvides, valstiskos vai pasaules.
Šādas blaknes apzināšanās pati par sevi neko daudz nelīdz - tas ir kā iedzert pretsāpju zāles pie spēcīga iekaisuma. Vienīgais risinājums ir kaut piespiedu kārtā atrast laiku, kurā piedalīties savā dzīves telpā, pilsētvidē vai valstī. Kaut vai sākumā caur negribu, neinteresē, nav jēgas.

Šķiet, vakar gaisā bija sakoncentrējušies skumju mākoņi un es domāju par to, ka pieaudzis cilvēks nemaz nevar nebūt skumjš ar zināmu regularitāti. Nemitīgi izdarot izvēles, tu nemitīgi kaut ko zaudē. Jā, protams, arī iegūsti. Bet zaudē arī viennozīmīgi. Un lai cik pareiza izrādītos izdarītā izvēle, ir brīži, kuros ir skumji par neizvēlētajiem ceļiem. Un te svarīgi nejaukt skumjas ar nožēlu, jo, ja sāk šķist, ka kaut ko nožēlo, tas paver vārtus haosam. Bet tām skumjām vajag atļaut būt. Tās vajag izdzīvot ar tādu pat klātesamību kā mirkļus, kuros ir miers un/vai prieks. Tikai neļaut skumjām sevi mānīt un aizdomāties par nožēlu. Skumjas aiziet, ja tām ļauj atnākt un būt ar tevi. 

Šorīt, nākot uz darbu, bija šeit un tagad atklāsme par to, ka pēdējā laikā kaut kā savā apkārtējo cilvēku lokā iepeldējis vairāk entuziasms un parādījušies iedvesmojoši cilvēki (t.i., cilvēki tie paši vecie, tikai pēkšņi viņos ir parādījies kaut kāda tāda patīkama iekšējā enerģija). Man gan ir aizdomas, ka ne visi pat nojauš, ka viņiem tāds efekts uz mani. Būs laikam jāmet latviskā kautrība pie malas un jāpasaka. 

Gļēvulībai un varonībai ir daudz kopīga. Abām pamatā ir bailes. Par to savā veidā arī šī izrāde. Izrāde par bailēm. Par vēlmi pakļauties un vēlmi nepakļauties. Par galējībām un šo galējību neizbēgamām traģiskām sekām. Absolūta pakļaušanās, tāpat kā absolūta pretošanās, abas ir iznīcinošas.

Par gļēvajiem runāts bieži, tāpēc šoreiz par varonību. Jā, tā izskatās spoži un uz īsu brīdi pat rada mānīgu iespaidu, ka notiek kādas lielas pārmaiņas. Diemžēl varonīgu rīcību bieži rosina savu darbību seku neapzināšanās – tā teikt – skriešu ar galvu sienā un tad jau manīs kas notiks. Tāpēc nereti varonība vienkārši ir muļķības un nezināšanas kokteilis. Darbības bez izpratnes par jēgu, nevar nest ilgtermiņa rezultātus. Varoņiem gan reizēm paveicas, ka tūliņ aiz viņiem stāv tie, kas spēj padomāt arī divus, trīs soļus uz priekšu. Šie, pārējie, tad nu sagatavo tādu kā drošības spilvenu, kurā varonim atkrist pēc lielajiem darbiem.

 Ne bailīgie, ne varoņi nemīl kritiku. Pirmie tāpēc, ka grib būt tādi kā visi citi, otrie – jo grib būt labāki par visiem citiem. Norādot uz kādu nepilnību gļēvā rīcībā, tas mēģinās šo rīcību vairs neveikt, nevis mēģinās labot, iespējams, atsevišķas, mazas nianses tajā. Norādot uz nepilnību varonim, var gadīties, ka viņš to turpinās darīt vēl speciāli afišējot, ka dara to tieši tā, kā dara, jo nebaidās būt citāds, unikāls vai, ka viņam ir vienalga ko par viņu domā citi.

Un visbeidzot – ne gļēvais, ne varonīgais nekad nevar būt iekšēji brīvs. Kā gļēvajam, tā varonīgajam ir nepieciešams „pretinieks”. Gļēvajam tā ir pasaule ārpus ierastā, varonim – pasaule, kurā viņš dzīvo. Un, kamēr tev ir no kā baidīties vai kam pretoties, tu nekad nebūsi mierā. Tu nekad nevirzīsies uz priekšu. Tikai uz riņķi vien.

Pēc ilgiem laikiem paklausīties Borisu ir kā satikties ar vecu draugu vasaras vakarā pie ugunskura un norunāt līdz saulrietam.

Redz, man liekas tā:

Izvēloties partnerus mūs sākotnēji otrā cilvēkā piesaista tas, kā trūkst pašos. Ja esmu haotiska, partnerī meklēšu vēlmi pēc kārtības. Ja ļauju dzīvei iet pašplūsmā, mani piesaistīs kāds, kurš savējo kontrolē. Ja esmu bailīga, gribu pretī sev redzēt drosmi. Ideālā variantā vajadzētu būt tā, ka tas otrs redz tevī ko tādu, ko gribētu sevī. Jo jaunas attiecības iedvesmo pilnveidoties un sevi attīstīt. Jaunas attiecības ir kā ne vienmēr vārdos izteikts solījums sev un otram, ka tagad mēs palīdzēsim viens otram kļūt labākiem.

Diemžēl ar pliku entuziasmu ir par maz, tāpēc arī tik bieži jādzird, ka tas, kas otrā šķitis pievilcīgs, pēkšņi šķiet kaitinošs. Kāpēc? Ne jau otrs vainīgs - otrs vienkārši ir dzīvs piemērs un regulārs atgādinājums tam, ka tu neesi pietiekami centies, lai kļūtu, piemēram, savāktāks vai sācis kontrolēt savu dzīvi. Atmetis ar roku pie pirmajām grūtībām, iegrimis atpakaļ vecajā, labajā un zināmajā.
Pēc tam jau aizkaitinājums pārvēršas naidā, bet kopdzīve ievilkusies tiktāl, ka pieraduma un ērtuma pēc kopā vien paliek.

Var izklausīties egoistiski, bet uz savu otro pusi/partneri/cits variants var skatīties kā uz savas sirdsapziņas ārēju veidolu - liekot vilties otram, tu liec vilties sev. Pārmetumi no otra patiesi sāp tikai tad, ja saskati tajos kaut daļēju taisnību.

Ja telpā esi lielākais muļķis, mēģini tajā noturēties pēc iespējas ilgāk. Varbūt kaut ko iemācīsies pirms tevi no tās izmetīs.