Redz, man liekas tā:

Izvēloties partnerus mūs sākotnēji otrā cilvēkā piesaista tas, kā trūkst pašos. Ja esmu haotiska, partnerī meklēšu vēlmi pēc kārtības. Ja ļauju dzīvei iet pašplūsmā, mani piesaistīs kāds, kurš savējo kontrolē. Ja esmu bailīga, gribu pretī sev redzēt drosmi. Ideālā variantā vajadzētu būt tā, ka tas otrs redz tevī ko tādu, ko gribētu sevī. Jo jaunas attiecības iedvesmo pilnveidoties un sevi attīstīt. Jaunas attiecības ir kā ne vienmēr vārdos izteikts solījums sev un otram, ka tagad mēs palīdzēsim viens otram kļūt labākiem.

Diemžēl ar pliku entuziasmu ir par maz, tāpēc arī tik bieži jādzird, ka tas, kas otrā šķitis pievilcīgs, pēkšņi šķiet kaitinošs. Kāpēc? Ne jau otrs vainīgs - otrs vienkārši ir dzīvs piemērs un regulārs atgādinājums tam, ka tu neesi pietiekami centies, lai kļūtu, piemēram, savāktāks vai sācis kontrolēt savu dzīvi. Atmetis ar roku pie pirmajām grūtībām, iegrimis atpakaļ vecajā, labajā un zināmajā.
Pēc tam jau aizkaitinājums pārvēršas naidā, bet kopdzīve ievilkusies tiktāl, ka pieraduma un ērtuma pēc kopā vien paliek.

Var izklausīties egoistiski, bet uz savu otro pusi/partneri/cits variants var skatīties kā uz savas sirdsapziņas ārēju veidolu - liekot vilties otram, tu liec vilties sev. Pārmetumi no otra patiesi sāp tikai tad, ja saskati tajos kaut daļēju taisnību.