|
Otrdiena, 20. Feb 2007, 20:25 Fotogrāfs
Un tagad pamēģiniet tik pateikt, ka jums ir grūti un dzīve nav izdevusies... Otrdiena, 20. Feb 2007, 20:53 ingmars87
Manuprāt izmantot cita cilvēka traģēdiju, lai uzmundrinātu sevi un iestāstītu, ka "viss taču ir kārtībā", ir ārkārtīgi nepareizi. Otrdiena, 20. Feb 2007, 20:54 maris
Jo? Otrdiena, 20. Feb 2007, 21:02 ingmars87
Pirmkārt vēl vairāk tiek pazemots cilvēks attēlā, otrkārt, kā jau teicu augstāk, ārēji tēlojot līdzjūtību, iekšēji tiek aicināts domāt "labi ka tas neesmu es", lai uzlabotu pašsajūtu. Var jau būt, ka kļūdos. Otrdiena, 20. Feb 2007, 21:10 maris
Un lai nu kurš to stāstītu... Otrdiena, 20. Feb 2007, 22:08 nulle
Cilvēks attēlā netiek pazemots 1),
Uz „liekulīgu līdzjūtību” un domu „cik labi, ka man tā nav” neviens netiek aicināts 2). Otrdiena, 20. Feb 2007, 22:11 ingmars87
Tad problēma ir manī, atvainojos par pseidointelektuālu izlēcienu. Otrdiena, 20. Feb 2007, 22:22 nulle: Ņau
nepieņemams stils! :) (joks) :) Otrdiena, 20. Feb 2007, 22:35 dont: Nē!
Doma nav par to, ka - re cik citam grūti, cik labi, ka ne man. BEt re! Ko viņam tik nav nācies, pimkārt, pārvarēt emocionāli psiholoģiskas problēmas nesalūzt, bet pieņemt sevi un dzīvot tālāk, priecāties par to, kas ir un, otrkārt, tas parāda mums, cik mēs esam garā vāji, emocionāli labili un cik ļoti nenovērtējam savas iespējas!!! Jo veselība un pilnvērtīga fiziska funkcionēšana mums dod visas iespējas un daudz vieglāk, tikai mūsu izvēle - izmantot/neizmantot. Es apbrīnoju šādus cilvēkus kā fotogrāfijā un zinu, ka varētu daudz no viņiem mācīties! Svētdiena, 25. Feb 2007, 13:37 (Anonymous): Re: Nē!
Es piekrītu gan vienam, gan otram viedoklim. Jo uz to var paskatīties dažādi. No vienas puses - es arī apbrīnoju šādus cilvēkus. Gribās uzsist pa plecu un teikt - malacis, tā tik turpināt ... Bet - no otras puses - tā ir cilvēka būtība, griba - izdzīvot, mēs gribot, negribot klusībā nodomājam - labi, ka mums tā nav. Tas ir neapzināti un neizbēgami. Tas ir cilvēks!!! ... |