Asymptotic analysis

Viss, es izdomāju. Jātaisa savs sociālais tīkls.

in Edgars we trust!
Edgars Žilde - izcilākais latviešu cietēj-publicists.
labāk neprasi, lai viņš aiz sevis savāc sūdus, jo var izrādīties, ka esi viņam draudējis ar tunci!

P.S.
žurnālistikas maģistri dirš, kur grib.

Lācis bija brāšs lācis. Viņam, kā jau visiem brašajiem lāčiem, garšoja burkāni. Ja viņam kaut kur bija jāiet, viņš nekādā gadījumā neaizmirsa paņemt līdzi burkānu, jo kā tads savādāk viņš varēs parādīt, ka ir brašais lācis. Tā nu viņš ar burkāniem rokā devās savā Lielajā ceļojumā.

Brašajam Lācim, kā jau visiem brašajaiem lāčiem, bija arī sava māja un koks.

Viss sākās pirms pāris dienām. Kādu rītu viņš pamodās. Kā jau katru rītu pierasts, viņš izkāpa no savas gultas, nesaģērbās (vai tad ir redzēts kāds lācis drēbēs?), izstaipījās un ieslēdza rādio. Pa rādio, kā jau katru rītu, skanēja laikaziņas, kuras vienmēr bija tādas pašas ju no tās dienas, kad valstij (ak jā, Lācis dzīvoja Aiz-stūra valstī) brāzās pāri negantā vētra Berta un izpostīja laikaziņu veidotāja murkšķa Kādrīdiena dārza sētu. Viņš to laikam ļoti pārdzīvoja.

Pēc tam, kad Lācis bija noklausījies laikaziņas, biņš sev uzcepa divas olas pētersīļa Asszoba gaumē un uztaisīja sviestmaizi ar šķiņķi. Apēdis savas brokastis, viņš izgāja ārā no savas mājas un aizgāja līdz kokam. Koks nezkapēc jau piekto dienu izskatījās tāds noskumis. Lācis sāka mazliet par koku uztraukties, jo kā nekā, kas gan viņš būtu par brašo lāci, ja viņam nebūtu koks? Tad būtu jāmeklē jauns koks, un tu jau zini, cik grūti ir pierunāt koku kaut kur pārvākties.

Un tajā brīdī, kad divus kilometrus tālāk dzīvojošajai vāverei Dižastei no galda nokrita krūzīte, un tā saplīsa, Lācis saprata, ka jādodas ceļā.

Viņš kā viesulis ieskrēja savā majā, paķēra savu lietussargu, lapu, uz kuras bija uzzīmēta karte un uzrakstīts kaut kāds teksts visnotaļ ķeburainā rokrakstā (Lācis bija mācījies medicīnu) un dažus burkānus, un iznesās arā no savas mājas.

Tā sākās lāča aizraujošais, šķēršļiem bagātais un piedzīvojumiem netrūkstošais ceļojums. Gaidi Lāča turpmākās dēkas un notikumus, manu mazo draudziņ!

Maziņa saitīte uz to, ko par to visu saka eksperti. Īstenībā izklausas visnotaļ cerīgi.

Es vislaik domāju, ka kaut ko baigi vajadzētu uzrakstīt. Bet problēma ir tāda, ka tā kā es pārāk daudz lasu, tad nesanāk ;)

Un vispār man besī rakstī kaut kādas atrunas. Teikšu tā kā saka mana latviešu valodas skolotāja -- dažiem iekšējā cenzūra neļauj nevienam nevajadzīgas lietas muldēt. Nu tas tā.

Nu patās es izlasīju baigi gudrās lietas par DRM'u un dažām citām ar mūzikas atskaņošanu saistītām lietām. Stīvs ir gudrs puisis.

Pēdējās divas nedēļas man ir pastāvīgs nogurums. Bieži kakls sāp (precīzāk spranda), dažkārt vājas galvassāpes. Nu vārdu sakot viss ir pilnīgi garām. Šodien vēl dabūju tā kārtīgi pa mugurkaulu, ka no sāpēm uz zemes nokritu. Vēl kaut kā galgi nav ēstgribas. Un tas laikam ir pats kretīniskākais, jo vienmēr kaut kas paliek uz šķīvja arī tad, ja nav ēstas brokastis.

Baigi bieži arī uznāk slikts garstāvoklis. Bet nu to es sasaistu ar to nogurumu.

Stulbākais ir tas, ka visnotaļ bieži prātā ienāk domas par to, ka es vairs šitā ilgi nevarēšu padzīvot, un kāds mani paņems un vienkārši atsies. Skolā galīgi neiet kā gribētos (saprast ar vārdiem krievvaloda un ķīmija), darbā galīgi nejūtu, ka būtu produktīvs, izklaides gandrīz nemaz nav. Miega arī maz. Ar ģimeni pavadu baigi maz laika.

Vārdu sakot, viss ir visnotaļ slikti. Un tas ir slikti.

Tātad tā. Toms man jau sen lika uzrakstīt, bet nu es savā bezgalīgajā dzīves ciklā nekādīgi nevarēju izbrīvēt laiku jeb, citiem vārdiem sakot, salāpīt slinkumu.

Fakts ir tāds, ka nu jau drīz būs otrais mēnesis, kopš es strādāju iekš Tietoenator kopā ar Tomu, Pēteri, Edgaru un vēl dažiem citiem. Viss tas kopā saucas lietotāja saskarnes izstrādes nodaļa (laikam :) ). Āā, gandrīz aizmirsu, mums šonedēļ pievienojās arī Guntis G.!

Šis ir tākā mans pirmais nopietnais darbs. Pirms tam biju lasījis kolarādo vaboles, strādājis mežā un taisījis lapas kopā ar Artūru. Bet šoreiz viss ir baigi savādāk. Foršāk. Visvairāk man patīk tas, ka ir darbavieta uz kuru ir jāiet, tipa pašam savs galds un kompītis. Un vispār nežēlīgi forši ;)

Pa to laiku, kuru jau esmu pavadījis tur, esmu iemācījies jau daudz, daudz, daudz labas lietas. Piemēram rakstīt komentārus kõdam, lai citi varētu vieglāk saprast, ko es esmu domājis.

Un gandrīz aizmirsu pateikt, ka Pitons vienkārši rullē. Pirmās dienas bija grūti, bet pēc tam viss ir baigi vienkārši. Nu gandrīz ;)

Nu lūk, tā kaut kā.

Ja tā rūpīgi pasktās un Lācza kunga bloga satura kvalitāti, tad uznāk sajūta, ka viņam ir neadekvāti daudz lasītāju.

Vienu lietu es esmu sapratis, man riebjas būt frīlancerim. Tas vienkārši ir kretīniski, ka darbs un mājas ir viena vieta. Un vispār visa tā 80-to un 90-to gadu gudrā ideja par "home office", un ka tagad visi strādās mājās, manuprāt ir murgs pārākajā pakāpē.

Man patīk, ka atnākot mājās, vairs nav vēlmes piesēsties datoram.

Forši ;)

Kaut kas reizi pusgadā jāiemūlda.

Man iet salīdzinoši labi ;)