Lācis dodas ceļā
Lācis bija brāšs lācis. Viņam, kā jau visiem brašajiem lāčiem, garšoja burkāni. Ja viņam kaut kur bija jāiet, viņš nekādā gadījumā neaizmirsa paņemt līdzi burkānu, jo kā tads savādāk viņš varēs parādīt, ka ir brašais lācis. Tā nu viņš ar burkāniem rokā devās savā Lielajā ceļojumā.
Brašajam Lācim, kā jau visiem brašajaiem lāčiem, bija arī sava māja un koks.
Viss sākās pirms pāris dienām. Kādu rītu viņš pamodās. Kā jau katru rītu pierasts, viņš izkāpa no savas gultas, nesaģērbās (vai tad ir redzēts kāds lācis drēbēs?), izstaipījās un ieslēdza rādio. Pa rādio, kā jau katru rītu, skanēja laikaziņas, kuras vienmēr bija tādas pašas ju no tās dienas, kad valstij (ak jā, Lācis dzīvoja Aiz-stūra valstī) brāzās pāri negantā vētra Berta un izpostīja laikaziņu veidotāja murkšķa Kādrīdiena dārza sētu. Viņš to laikam ļoti pārdzīvoja.
Pēc tam, kad Lācis bija noklausījies laikaziņas, biņš sev uzcepa divas olas pētersīļa Asszoba gaumē un uztaisīja sviestmaizi ar šķiņķi. Apēdis savas brokastis, viņš izgāja ārā no savas mājas un aizgāja līdz kokam. Koks nezkapēc jau piekto dienu izskatījās tāds noskumis. Lācis sāka mazliet par koku uztraukties, jo kā nekā, kas gan viņš būtu par brašo lāci, ja viņam nebūtu koks? Tad būtu jāmeklē jauns koks, un tu jau zini, cik grūti ir pierunāt koku kaut kur pārvākties.
Un tajā brīdī, kad divus kilometrus tālāk dzīvojošajai vāverei Dižastei no galda nokrita krūzīte, un tā saplīsa, Lācis saprata, ka jādodas ceļā.
Viņš kā viesulis ieskrēja savā majā, paķēra savu lietussargu, lapu, uz kuras bija uzzīmēta karte un uzrakstīts kaut kāds teksts visnotaļ ķeburainā rokrakstā (Lācis bija mācījies medicīnu) un dažus burkānus, un iznesās arā no savas mājas.
Tā sākās lāča aizraujošais, šķēršļiem bagātais un piedzīvojumiem netrūkstošais ceļojums. Gaidi Lāča turpmākās dēkas un notikumus, manu mazo draudziņ!
