Jāsāk taču beidzot sevi celt ārā no tā purva, kurā es esmu iebraucis.
Kapēc viss ģeniālais jau ir izdomāts?
Kāpēc viss ģeniālais ir tik faking sasodīti vienkāršs?
Aēēļēēhh, tāds naturāls neko darīt uznācis. Laikam varu beidzot teikt, ka ir rudens depresija atnākusi.
Pat slinkums piecelties un uzšmorēt kaut ko ēdamu. Kur nu vēl kaut ko jēdzīgu izdarīt.
Vismaz prieks, ka šīs lieliskās valsts pilsoņi ir sākuši kaut ko darīt.
Ok, es tagad slēdzos ārā, līdz nākamajai reizesi.
Āāāh, reāli apnicis mācīties.
Neskatoties uz tiem dažiem geilordiņiem, kas kaut kad sen izteicās, ka ciba ir domāta kaut kādiem nūģiem, tā tas galīgi-galīgi nav.
Īstenībā manās acīs šitais ir kaut kas visnotaļ unikāls. Ir aptuveni tā, draugiem.lv dienasgrāmatas ir pārāk pieejamas pietiekoši tuviem cilvēkiem, kuriem tu (ar domu es) nemaz nevēlies izteikt visu, ko vēlies. Otra lieta ir tie megaforšie "blogi", kurus atkal kaut kādi pilnīgākie idiņi iedomājās kā vietu, kur komentāros var izrādīt savu aprobežotību, tapēc tie arī nekam neder. Bet ciba ir kaut kas baigi foršs. Kaut vai tapēc, ka te ir daudzu citu, kas raksta pietiekoši personīgi, lai krāniņiem tā vēlme kaut ko iemuldēt samazinātos. Un vēl arī fakts, ka tie cilvēki, kurus es te domāju aprunāt, par šito neko nezin.
Dikti pagaršs tsa ievads sanāca, bet nu doma man bija viena. Es tā kā domāju atsākt mazliet kaut ko rakstītm, jo bišku ir sakrājies.
Un stāsts ir par sasodīto rudeni, kurš, bļ__, atnāk un pilnīgi sabojā garstāvokli. Strādāt negribās un mācīties vēl jo mazāk. Kaut kur doties arpus mājas arī galīgi negribās. Nu viss ir pilnīgi garām.