Neviens par saviem kļūdainajiem izteicieniem nekaunēsies.

Šis ir gadījumus, kad beiziāna loģika ir ļoti efektīva. Ja nav tiešu pierādījumu, tad jāsāk ar pamatinformāciju un jāskatās, kā pārējie fakti to pastiprina vai pavājina.

Pamatinformācija ir tāda, ka dambis bija Krievijas kontrolē. Ukraiņiem tur piekļūt tā, lai dziļi turbīnu spraugās ieliktu sprāgstvielas bija gandrīz neiespējami.

Turpmāki fakti: 1) iedzīvotāji dzirdēja dobu sprādzienu; kā no zemes nākošu. Tas apstiprina, ka sprāgstvielas varēja būt dambī, nevis spridzināts no augšas. Pastiprina, ka krievi vainīgi.

2) Krievijai dambja spridzināšana, nerēķinoties ar civiliedzīvotāju upuriem, atbilst viņu kara doktrīnai un tikai praktizēta iepriekš. Pastiprina, ka krievi vainīgi.

3) Abas puses vaino viena otru. Neitrāli – ne pastiprina, ne pavājina.

4) Motivācija arī abām pusēm ir neskaidra. No vienas puses ūdens piegādes Krimai ir būtiskas, bet ne kritiski svarīgas, jo viņi jau vairākus gadus bez tā izdzīvoja. No otras puses, plūdi traucēs ukraiņu armijai uzbrukt. Neitrāli – ne pastiprina, ne pavājina.

5) Daži krievi ziņo, ka izpildījuši uzdevumu salikt sprāgstvielas dambī. Tādām ziņām nav lielas uzticības, bet nedaudz pastiprina ideju, ka krievi ir vainīgi.

Kā redzams, par 90% var teikt, ka dambi uzspridzināja krievi.

Problēma ir tajā, ka daudziem cilvēkiem ir grūti sadzīvot ar nenoteiktību, ka par 10% varētu izrādīties, ka ukraiņi ir vainīgi. Viņiem gribas 100% skaidru atbildi. Lai pie tās nonāktu, ir jāignorē noteikti pierādījumi. Bet tiklīdz kāds sāk ignorēt pierādījumus, tos var ignorēt pilnīgi patvaļīgi, pēc cilvēka subjektīvajiem ieskatiem – līdz pat tam, ka ignorē visu krievu supremātismu.

Lai attīstītu labākas spriešanas spējas, vispirms jāiemācās tolerēt nenoteiktība. Es, piemēram, nezinu, kurš šajā karā uzvarēs, vai ukraiņi atgūs Krimu vai pat Donbasu. Iespējams, ka nē, un iespējams, ka jā.