Guardian bija raksts par krieviem un ukraiņiem, kuri no Ukrainas kara aizbēga uz Krieviju un tagad jūtas ļoti uzmesti, jo, pirmkārt, Krievijā nesaņēma gandrīz nekādu atbalstu, un, otrkārt, tagad ir risks, ka Ukraiņi var vērst triecienu arī uz Belgorodu.

Interesanti arī, ka lai gan krievi apzinās, ka ir zaudējuši šo karu, viņiem ir tāds pofigisma līmenis – kas ir, tas ir, mums vienkārši jāpieņem, ka esam lohi un cietēji.

Varbūt tā arī ir lielākā Krievijas traģēdija, šis pofigisms. Daudzi pat zina, ka viņus aizsūtīs uz fronti cīnīties, kur viņi zaudēs, tiks ievainoti vai pat nogalināti. Viņi arī zina, ka šis karš ir pilnībā Krievijas morālā vaina, bet izvēlas neko neteiktu pret to un neko nedarīt, jo tāds ir mūsu liktenis. Varbūt tas pats notiek arī šeit. Vietējie zina, ka ķīnieši var atņemt daļu Krievijas, un viņiem ir pofig. Arī Putins zina, ka viss ir cauri, bet nezina neko citu kā tikai stulbi turpināt iet sevis un savas tautas iznīcības ceļu.

Tāda nolemtība visdrīzāk ir saistīta ar ārkārtīgi zemu pašnovērtējumu. Līdzīgi kā bulijiem, kas klapē visus vājākos, patiesībā to dara, jo ienīst paši sevi. Tā fiksācija uz “pūstošajiem rietumiem” nevis uz pašu sasniegumiem ir ļoti neveselīga.