istabā

Kā lai tiek uz priekšu? Kāpēc māja visu laiku ir tādā stāvoklī, kāpēc neko nav iespējams sakārtot?
Tūliņ jau puķes jāsāk nest iekšā, tas būs vāks, jo virtuve kāda bija, tāda stāv. Jāiet pašai kasīt griesti.

Pēdējā laikā daudz runāju par telpaugiem un balkona zaļumiem. Izeju uz lodžijas, pasēžu, pavēroju, kas zied, kas taisās ziedēt. Nopērku atkal jaunas sēklas, vajag jaunus podus, kaut kas jāpārstāda, kaut kas jāpiesien, lai vējš nepurina. Gaidu, kad ziedēs puķuzirņi. Rudzupuķes "Īrijas pļavā" kaitina- pumpuri jau labu laiku stāv, bet neveras vaļā. Toties narcise pēc pārstādīšanas ārā dzen jau otro pumpuru- neiet gulēt. Amsterdamas melnās tulpes divas pārdzīvojušas ziemu, bet neuzziedēja. Vienalga prieks bija, kad dzina asnus, un arī liels satraukums, ka nenosalst, jo ik pa laikam vēl sniga. Prieks, ka atraitnītes pašas sasējušās. Pagājušogad tik viena ziedēja, tagad jau pa stādiņam šur un tur. Atkal zied.
Vakar bija orhideju diena. Pusi dienas internetā lasīju, kas un kā labāk darāms, lai uzziedētu atkal. Tagad domāju, vai nevajadzētu steidzīgi pārstādīt keramzītā. Vakarā iegāju puķu veikalā, lai apskatītu podus, te uzradās paveca kundzīte un jautāja pārdevējai, kā orhidejas kopjamas. Ar interesi noklausījos pārdevējas atbildēs un kodu mēlē, lai neiesaistītos padomu došanā, bet nepatika, ka pārdevēja neizskaidroja, ka tas ir normāli, ka puķe kādu brīdi nezied, bet nodarbojas ar citām sev svarīgām lietām.
Vēl vakar sapratu, ka mans eksperimentētāja-improvizētāja gars nāk no manas mammas. Viņa tā pat dobēs sabakstīja sēklas ar: "Nu, redzēs, kas būs. Būs- būs, nebūs- nebūs." Es tik to vēl esmu izvērsusi kulinārijas jomā un, jādomā, arī citās.

Laikam, pirmo reizi iekārtojot dzīvokli, ir jākļūdās daudz un bieži. Jāiztērē nauda par nepareizajām lietām. Ne tāds gultas pārklājs, ne tādā krāsā tapetes, ne tāda lampa nopirkta- tā jau pavisam glīta, bet neienācā prātā veikalā uz viņu paskatīties no īstā leņķa. Tagad jāsamierinās, ka lampas šarms neatklāsies pilnībā. Vai arī jāizvēlas kāds cits kompromiss.
Pa divām dienām esmu pabeigusi auskarus, mazus, sarkanus, un krelles. Ieplānojusi somu. Kaut ko samontējusi. Un viss tikai tādēļ, ka neatļauju sev dirnēt cibā. Lai gan šis ir gandrīz tieši tas pats.

Daru naudas darbiņus. Lai varētu nopirkt vēl vairāk lampu. Bezjēdzīgi. Šis vienalga ir vienistabas dzīvoklis rajonā.

Vienmēr tik dīvaini apskatīt svešas mājas. Pēc tam savējās vai nu ļoti patīk, vai liekas pārāk garlaicīgas.
Interesanti, kā tie citi veido telpu ap sevi.
Vērojot savējo, jāsecina, ka man nav pārāk svarīgi, kādā dzīvoju. Gribas jau visu forši, radoši, krāsaini, traki, iedvesmojoši, bet kaut kā nenāk laukā. Ja jau es tā dēļ nejūku prātā un pirmajā piemērotajā brīdī neskrienu uz veikalu pēc krāsu bundžas, tad jau laikam tas man nav tik vitāli.
Bet kaut kā sērīgi un pa pakaļu iesperoši, redzot, kā citi spēj un sadara ar vienkāršiem paņēmieniem.

Mājās pamazām uzkrājas visādi nieki. Mīļi nieki. Vai varbūt ne tik mīļi, bet saistīti ar atmiņām, konkrēta cilvēka doti, taisīti.
Piemēram, šodien atradu vienā kastē noglabātu papīra mājiņu. Pēdējais mēsls- izgriezta no brokastu pārslu kastes un salīmēta.
Bet iepriekšējā dzīvoklī tā stāvēja virtuvē, mans draugs viņu pacietīgi salīmēja, mums viņa patika, jo ir tik idiotiska.
Es biju aizmirsusi par tādas eksistenci.
Tagad izvilku, pirmā reakcija- jāmet ārā. Bet nevaru. Gribas parādīt draugam- atceries, kā tu šito līmēji?
Un pēc tam jau vairs atkal nevarēsim izmest.

Varbūt jāvienojas ar viņu, ka vecos, emocionāli novalkātos niekus metam ārā. Tā pat visu laiku uzrodas kaut kas jauns, kaut ko atkal salipinam, uztaisam, uzzīmējam. Māja aizaug.

Nesen ar draudzeni runājām, kādās drēbēs staigājam pa mājām.
Tas bija pēc tam, kad izmetu, ka tomēr žēl, ka darba vairs nav- nav kur izrādīt smukās drēbītes.
Un vispār, tā lielos vilcienos ņemot, nav vairs kam izrādīties, kopš ir draugs, lai gan vajadzētu domāt pilnīgi otrādi un izrādīties visādi viņam, pa māju goroties. Gribēju vēl spuroties pretī, ka draugu vairāk interesē tas, ko novelku nevis ko uzvelku, bet pie sevis padomāju, ka, jo labāk izskatās, jo vairāk gribas novilkt.
Atcerējos arī savu nu jau vairākus gadus atpakaļ pieņemto lēmumu, ka pa māju staigāšu smuki, un prātā retrospektīvi pārskrēju savai mājas garderobei.
Nav tik slikti, jāatzīst. Lai gan varētu būt labāk.
Šorīt tādās noskaņās izkombinēju no skapja mājām neierastu kombināciju.
Vakarā gandrīz pirmais, ko no slieksnim pāri kāpjošā drauga dzirdēju, bija, ka es ļoti skaisti izskatos.

Piezvanīja no veikala- mans skapis ir klāt!
Sakrāmēšu tur savus papīrus, izcelšu no pēdējām kartona kastēm, kas vēl nīkst istabas stūrī. Manu krāmu un papīru skapis. Nez, vai varēsim jau šonedēļ salikt. Tur, kur tas paredzēts, vēl nav viss pabeigts.

Ārā smuki snieg.

Iemānījām skapī grīdas plāksni. Skrūvju nebija, tas paliks uz nākamajām brīvdienām.
Bet- yippii!- mēs esam kaut ko padarījuši mazliet uz priekšu, un, cerams, pēc nedēļas tiks paveikts nākamais kaut maziņais darbiņš.

Mati paliek arvien īsāki, bet manā skapī vēl aizvien pārāk daudz romantikas.
Nav jau īstais laiks, lai nomainītu garderobi un šķiestos ar naudu, bet kaut kas jāpakoriģē.
Un vispār- vajag konsultantu. Kā tu pats izleksi no sava dienišķā stila? Kā ieej veikalā, tā tik acis metas uz jau ierastu stilu un smadzenes pat nespēj izsmadzeņot jauno tēlu.

Domājas par remontu. Visu laiku domājas par remontu.
Varētu ar sevi un draugu sarunāt, ka katru nedēļas nogali kaut ko padaram uz priekšu. Kaut mazliet.

Sapņoju par gariem ziemas svārkiem un smagiem zābakiem.

Tā ziemas sega uz gultas atkal ir īsti vietā, krāns vēl joprojām nav sataisīts, bet ceturtdaļsienas nokrāsota, plaukti pielikti, un uz krēsliem tagad mētājas tikai netīrās drēbes.

Istabā nekas uz priekšu nav darīts. Tā pat sienā ir tikai viena rozete, ceturtdaļsienas nenokrāsota, jo bija paredzēta citā krāsā, gulta- piepūšamā, kas ik pa pāris vakariem jāuzpumpē, pār gultu ziemas sega, jo nav bijis laika nopirkt vasaras pārklāju, pie logiem mammas vecie aizkari, kas kādu laiku kalpoja par krēsla pārklāju, tādēļ ir gluži labi redzama izsēdējuma vieta. Visas plaknes ir nokrautas ar dažādām māntām, kuras uzkrāj remonta putekļus, tie paceļas no priekšnamā noplēstās grīdas. Es savas vienu dienu uzvilktās drēbes sviežu kaudzē, jo vienīgo krēslu, uz kura regulāri nesēžam katrs pie sava datora, izmantoju par plauktu tīrajām. Balkonā mēs laipojam pāri diviem salauztiem riteņiem, klubkrēslam un citiem varbūt kādreiz noderīgiem mēsliem, lai aplaistītu nīkstošās puķes otrā galā. Tualetē pēc katras ūdens nolaišanas ir jāmakarējas pa poda kasti, lai noliktu vietā pludiņu. Atgriežot dušu, tek arī pa krānu.
Rīt laikam brauksim pēc materiāliem plauktiem.
Vai tiešām, vai tiešām te kaut kas drīz varētu mainīties?

Tests izmeta, ka mēs ar Keitu Hadsoni lietojam viena izmēra krūšturus. Nu, ja vispār lietojam.

Varētu aprunāties ar stilisti, bet man nav drosmes. Tā vietā eksperiments seko eksperimentam, vislabāk sevi var novērtēt fotogrāfijās un video. Tā es šodien novērtēju, ka zaļā lenču kleitiņa ir galīgi garām. Vēl es esmu novērtējusi, ka galīgi garām man ir vienkrāsaini gaiši krekliņi bez atlokiem vai kādas citas ķermeni saskaldošas detaļas.

Sienām būs zaļa krāsa, cerams, ka maiga. Jauniegādātā krāsu bundža gaida virtuvē.

Varbūt jāizvelk no skapja jau rudens/ziemas zābaki?

Gribētu gan- grabažas pār bortu.
Nesanāk.
Iesaiņoju vienu drēbju kasti ziedošanai. Vajadzētu visas savas drēbes ziedot- apnikušas, savā starpā nesader, nepiestāv, neērti jūtos tajās, bet sirds piesējusies.
Nekļūt par lietu kalpu. Jāmācās.

Istabai vēl arvien baltas sienas. Jādomā par krāsošanu, bet galvā pilnīgs sajukums. Zaļas? Dzeltenas? Ar oranžu piesitienu? Vienkrāsainas vai pleķainas?
Tūliņ jau būs tik auksts, ka nevarēs logu turēt vaļā. Vē.. vajadzēja visu vasarā..

Jāsagaida pirmā alga un jāiet lūkot pēc rudens kurpītēm.
Zinu vismaz divu veidu, kādas gribu.

Bērnu drēbes - pārsvarā tādas pašas kā pieaugušo tikai mazākā izmērā.

Dažas idejas.